Tētis

293

Reģ: 19.02.2013

Nezināju, kurā sadaļā lai rakstu...
Lai nu kā.
Pirms neilga laika nomira mans tētis. Protams, ka no alkohola (kā jau mūstdienās tas mēdz notikt) Un diezgan nejaukā veidā. Vecāki 2 gadus bija šķīrušies un zināju, ka tā būs labāk, jo tēvs dzēra un man nepatika, ka mazais brālis redz, kā tēvs strīdās ar māti, piedzēries nāk mājās, kaut ko lamājas...
Reizēm pat kad viņš man zvanīja, es necēlu, uz sms mēdzu neatbildēt, bet ja uz vienu no tiem atbildēju (Zvans vai sms) tad tomēr jutos labi runājoties ar viņu. Satikt arī tēti mēdzu, bet ne tik bieži kā brālis...To arī nožēloju, ka necentos pavadīt vairāk ar viņu laiku...Jutu, ka esmu tālu no sava tēta, lai gan agrāk bijām ļoti tuvi, varējām runāt pilnīgas muļķības, smieties, ākstīties, varēju no sirds izstāstīt visu, kas man sāp. Viņš deva man padomus saistībā ar puišiem, un tie noderēja.
Reizēm pat ienīdu viņu, jo viņš nevienu neklausija, tikai vienmēr izvēlējās savus draugus. Mums meloja, solija ,laboties...
Bet...Tagad tēta vairs nav, un pēc viņa nāves es saprotu cik ļoti ļoti viņu mīlu. Nebeidzu sev pārmest, ka biju tāda pret viņu, ka neaizgāju pie viņa un viņa mammas ciemos ziemassvētkos, lai gan bija man tada doma...Jo 2. janvārī viņa vairs nebija...Nožēloju, ka nemēģināju ar viņu runāt, lai viņš pārstāj...Viņam bija vājš raksturs un draugiem viņš nespēja pateikt nē. Raudu bez maz vai katru nakti...Tagad es atradu disku kurā ierakstītas viņa mīļākās dziesmas.Skatoties visas bērnības bildes kurās esam mēs visi, kā ģimene, kur esmu ar tēti, asaras birst, jo nekad neredzēšu viņu, nekad nesmiešos par viņa jokiem... Es nebeidzu sev pārmest, ka varēju ko darīt lai novērstu to, kas notika...Vienkārši visā vainoju sevi, lai gan ir jau par vēlu. Ko lai dara lai sevi nomierinātu? Es reāli nevienam draugam to izkratīt nevaru, jo neviens nesaprot, nevienam nav bijusi tāda situācija...

08.04.2013 14:05 |

happy

2982

Reģ: 29.01.2009

ļoti, ļoti, ļoti tuva situācija.
Tam jātiek pāri. Neko nevar izdarīt. Viss, kas palika manos un ir Tavos spēkos- kopt kapiņu, lai tas vienmēr kopts.

Citreiz " jūdzos", runāju domās ar tēvu. Protams, bez atbildes.
Izdzirdot dziesmas radio, kuras viņam patika- nāk raudiens.

Tā ir saite, kuru pārraujot, nevar sadziedēt. Ir jāsamierinās. Tagad viņam ir labāk.

Turies.

Ja kas- vari droši rakstīt personīgu vēstuli. dalīta sāpe- pussāpe.

08.04.2013 14:09 |

aloe

5481

Reģ: 17.08.2010

Man ir līdzīgi, tikai nav ar ko aprunāties un tētis vēl ir dzīvs.. bet mēs vispār nekomunicējam. Tā viņš izvēlējies.. vecāki izšķīrās tēta alkoholisma dēļ, aizgāja uzreiz pie citas, ar kuru kopā dzer.. bet kādreiz biju tēta meita. Mans lielais atbalsts un labākais draugs.

Ai, sariesās asaras, labāk neturpināšu - kā nekā darbā esmu.. ja vēlies, varam privāti parunāt.

08.04.2013 14:10 |

Parfait

5929

Reģ: 29.01.2009

aloe, man bija līdzīgi, bet es Tev tomēr ieteiktu sakomunicēt un vismaz būt kaut cik labās attiecībās, lai Tev nekas sev nebūtu jāpārmet, ja nu kaut kas notiek. Mans tētis arī izvēlējās sevišķi neieslīgt savos tēva pienākumos, bet, kad viņš aizgāja stipri līdzīgi kā Lea, tāpat sev pārmetu, lai arī kā 16 gadīga meitene īsti ne pie kā nebiju vainīga.

08.04.2013 14:12 |

happy

2982

Reģ: 29.01.2009

pilnīgi piekrītu Parfait ...ja man būtu iespēja..

08.04.2013 14:13 |

Libra

7143

Reģ: 13.04.2012

Mans tētis ir dzīvs, bet attiecības mums ir ļoti līdzīgas. Es atceros, kāds man bija kauns, kad kādā svētdienas rītā viņš vairākas reizes zvanīja, bet es vienkārši necēlu, jo negribēju tobrīd ar viņu runāt. Pēc tam izrādījās, ka viņš zvanīja, lai pateiktu, ka nomira viņa sieva un palūgtu man nopirkt viņam biļetes uz Latviju, lai viņš tiktu uz bērēm. Tajā brīdī es sapratu, kāda šausmone esmu un kā cenšos sodīt cilvēku, kas man nemaz neko nav nodarījis.

08.04.2013 14:13 |

Noslēpumainā

4073

Reģ: 07.06.2012

Es,piemēram,vispār nezinu,kur ir mans tētis.Pietaisīja sūdus,sapinās ar nepareizajiem cilvēkiem un aizlasijās uz ārzemēm pirms 3 gadiem,neko nezinu par viņu,tikai kauns par viņa izdarībām.Principā,man dzīvē nekas daudz nemainījās,jo tikāmies reti,bet viņam palika otra sieva ar mazu dēlu..Nezinu,vai viņa zina,kurs] viņš ir..Domāju,ka zina,bet man nesaka.

08.04.2013 14:14 |

Swarowski

103

Reģ: 13.03.2013

Atvainojies tēvam par to kaut vai domās, ka tagad nožēlo to ko neizdarīji,pie sevīm, nenosodi ne viņu, ne sevi un nepārmet, tā tu tikai sev dari pāri un atstāj sekas... Tā jau vnm ir, mēs nožēlojam to ko neizdarijām, tādēļ ir sakāmvārds "Labāk nožēlo to ko izdarīji, nekā to ko neizdarīji" :(

08.04.2013 14:15 |

becky

10475

Reģ: 01.08.2010

Viņš bija alkoholiķis, kurš pudeli vērtēja augstāk nekā sievu, bērnus, ko tu sev pārmet? Ka vairāk nečakarēs jūsu dzīvi? Nomira un miers.

08.04.2013 14:15 |

Libra

7143

Reģ: 13.04.2012

Becky, mēs ne visi esam pareizi un mēdzam rīkoties tā, kā to grib citi. Bet katrs ir pelnījis iespēju parādīt sevi arī no labās puses.

08.04.2013 14:17 |

zizhele

475

Reģ: 03.03.2011

Man arī tētis nomira,pirms 9iem gadiem,bet nu joprojām jau sāp. Iesaku tev atcerēties tikai tos labos mirkļus,ko pavadījāt kopā,lai tev būtu gaišas atmiņas par viņu. Tev nav jājūtas vainīgai par kaut ko,jo tētim bija jābūt tam,kuram būtu tev jāmāca kaut kas. Tu nevarēji tak audzināt pieaugušu cilvēku.

08.04.2013 14:18 |

aloe

5481

Reģ: 17.08.2010

Parfait bet viņš nevēlas ar mani komunicēt. Ar brāli vēl viņš komunicē, kaut vai lielā dzērumā, bet ar mani ne.. viņš neatbild, kad uzrakstu sms. Tik ik pa laikam dzirdu, ka atkal dzērumā piekauts un apzagts.. viņš uzskata, ka viņam ir lieliska dzīve. Neko nevēlas mainīt. Es esmu bezspēcīga.
Ja viņš man zvanītu - es celtu, aicinātu satikties, es ietu.. vecākus neizvēlās, es viņam neko nepārmetu, es gribu tēti.

08.04.2013 14:18 |

becky

10475

Reģ: 01.08.2010

Libra, es to nespēju attiecināt uz alkoholiķiem.

08.04.2013 14:19 |

Liliii

8407

Reģ: 29.01.2009

Sevi vainot ir pēdējais, ko darīt, ne jau tu izvēlējies alkoholu, bet tavs tēvs izdarīja izvēli par labu alkoholam, nevis ģimenei, tāpēc tagad tikai ar to jāsamierinās, nevis sevi jāvaino.

Tu jau tā darīji cik varēji, un ja cilvēks izvēlējies alko, tad tur nav jēgas pat muti virināt, lai pārliecinātu, lai nedzer, jo lielākā daļa taču nedzer, nav alkoholoķi, tikai nedaudz iedzer, lai atslābinātos, kā arī viņiem pašiem problēmas nav.

08.04.2013 14:20 |

pumare

340

Reģ: 29.01.2009

Vispār smaga lieta. Man mamma ļoti aizraujas ar alko, tāpēc vienu brīdi arī sāku norobežoties, bet vēlāk tāpat atsāku tikties un kotaktēties. Tikai smagi par to maksāju visu to redzot un visam tam ejot cauri, lai tikai pēc tam nebūtu sirdsapziņas pārmetumi kā tev tagad. Nezinu kā būtu pareizāk, ciest pašai vai ignorēt un ciest vēlāk :/

08.04.2013 14:21 |

indie

895

Reģ: 14.04.2010

Viņš bija alkoholiķis, kurš pudeli vērtēja augstāk nekā sievu, bērnus, ko tu sev pārmet?

Šoreiz piekrītu becky. Par ko tu sevi vaino un ko tu sev pārmet? Tev būtu iemesls kaut ko pārmest, ja viņa nāve būtu tava vaina, taču tā nav. Jā, ej uz kapiem, liec ziedus, bet tagad grauzt sevi un pārmest sev ir bezjēdzīgi...

08.04.2013 14:21 |

Libra

7143

Reģ: 13.04.2012

Becky, es arī kādreiz nevarēju. Bet tad es sapratu, ka sodot un ignorējot viņu, es daru pāri arī sev. Jo sirdī joprojām gribās to mīļo tēti, kāds bija bērnībā, lai arī prāts saka, kaut ko citu. Nu lūk, es esmu iezīmējusi robežas, kuras viņam jāievēro, bet es ļoti cenšos viņu vairs neatstumt.

08.04.2013 14:22 |

Swarowski

103

Reģ: 13.03.2013

Becky, vienalga kāds ir bijis tavs tēvs, tas IR tavs Tēvs un tuvākos nedrīkst aizmirst dēl tādām slimībām, kā alkoholisms,narkotikas,spēļu automāti,tā ir slimība, un savējiem ir jāpalīdz tikt no tās vaļa, ja tiešām cilvēks nevēlas izveseļoties un nekādi nesanāk, tad neko darīt, bet mēģināt kontaktēties tapat vajag. To var nedarīt tik bieži ja apstākļi tam nav ideālākie, bet manuprāt tas ir pienākums, mēs vecākus neizvēlamies, kādi viņi ir, tādi ir, bet noliegt viņus viennozīmīgi nedrīkst. Tā uzskatu es.

08.04.2013 14:24 |

cruella de vil

1873

Reģ: 29.01.2009

Piekrītu becky, nesaprotu Tevi.
No radiem,kas pudeli vērtē augstāk par visu,jau sen esmu atteikusies.

08.04.2013 14:24 |

chica

206

Reģ: 22.11.2010

Re, daudzām stāsts līdzīgs kā man, bet.. Mans tētis ir dzīvs, pirms kādiem 4, 5 gadiem izšķīrās ar manu mammu. Mēs nekad nebijām ļoti tuvi, bet man tā gribējās tobrīd to. Draugiem viņš lielīja mani, lepojās ar maniem sasniegumiem, bet tiklīdz man kas bija uz sirds, kāda problēma (maza biju, varbūt retu reizi sliktāka atzīme priekšmetā, kurš ne visai padevās, patika), viņš mani nosodīja, lika justies vainīgai. Retu reizi kad iedzēra, mēdza mammai sist. Man bija bail no viņa!!! Viņš pārvērtās par citu cilvēku. To atceroties, maza panikas lēkme rodas, gribu to aizmirst. Tad nu pēc šī visa, viņš atrada sievieti, vecāku par viņu, bagātu. Jā, viņš ir tendēts uz naudu, 'brendiem', mašīnām, utt. Solīja, ka tagad mēs pavadīsim kopā daudz vairāk laika, utt., bet nekā. Es kā mazā, naivā muļķīte pati 'uzkasījos', es viņam nebiju un neesmu vajadzīga. Ciemojoties pie viņa, viņš ar sievu darīja visu iespējamo, lai liktu man justies neērti, aicināja jaunās sievas bērnus, pārrunāja savus kopīgos piedzīvojumus. Es klusēju un gribēju kādu savu cilvēku sev blakus. Bieži vien sakāpa kamols kaklā no tā, cik mēs esam sveši. Reiz pateicu kā jūtos, viņš mani nolamāja. No tā laikā ir pagājis pusgads, mēs neesam runājuši. Viņš nav par mani interesējies, zvanījis, nu jebko darījis. Jūs teiksiet, lai es zvanu, bet es 3 gadus skrēju pakaļ un mani atstūma, atgrūda, es nebiju vajadzīga, tā kā.. Es vairs negribu ciest un raudāt. Lai gan sāpe sirsniņā ir.. :(

08.04.2013 14:24 |

becky

10475

Reģ: 01.08.2010

Libra, nu tas noteikti kā kuram, es skatos kā cīnās mana vīra māsa ar savu veci alkoholiķi un kā tas lops nolaižas arvien arvien, kā pazemo sevi, viņus, goda vārds, labāk nosprāgtu un dzīve viņiem būtu labāka!

Swarowski, jā, slimība, smuki skan, tā ir rakstura neesamība, ja, kā jau teicu, pudele, spēļu automāti, narkotikas tiek vērtētas par visu vairāk, manās acīs tie nav cilvēki, bet balasts - ātrāk prom no šīs saules, mazāk problēmu citiem tas rada.

08.04.2013 14:26 |