Adopcija - jā vai nē!?

Lūk, par psiholoģiskām problēmām esmu gan informēta diezgan (ne tām nopietnākajām, bet depresiju, VD, antisociālo uzvedību) un nekad nekur neesmu lasījusi (vismaz nopietnos avotos, nevis kaktu informācijā), ka to var pārmantot. To var iegūt dzīves laikā. Pie dzīves laika pieskaitu arī pašu bērnību - piem, vecāki nerūpējās, sita - skaidrs, ka tas atstās sekas bērna psihē. Bet nejau bērns no dzemdības nama pārrodas mājās ar depresiju.

Prāta spējas.. Protams, katrs cilvēks ir individuāls, vienam būs smagāka galva, otram vieglāka. Bet tas taču ir pašsaprotami, ka kaut kādas iezīmes ir tai cilvēkā, ko neizmainīsi UN tas tikpat labi varētu būt miesīgā bērnā. Vai arī kāds uzskata, ka gudriem vecākiem piedzims 100% gudrs bērns? Vai ka muļķiem - idiots, kurš mācīsies uz 2niekiem? Tad kā izskaidrot gadījumus, kur cilvēki no nabadzības sliekšņa vai nelabvēlīgām ģimenēm izsitas dzīvē?

NĒ!

Starp citu, neuzspiežu nevienam savu taisnību ;) Skaidrs, ka katram būs savas domas. Man tikai likās savāda tā gēnu piesaukšana, tāpēc komentēju.

Pievakare, šizikiem dzimst šiziki, informējies labāk! :D

A par to, ka savam bērnam ir grūta galva ir vieglāk pieņemt, jo tās ir savas asinis, un savas asinis ir savas, bet svešas ir svešas, tās vienmēr prasīs lielāku pacietību.

Pievakare, šizikiem dzimst šiziki, informējies labāk!

O, forši, uzzināju, ka man labāk nedzemdēt, jo mans bērns būs šiziks. :)

Piedodiet, man, bet atliek paskatīties uz dažu labu bērnu, un viss ir skaidrs, ka tajā galvā ir vakuums un tas nav atkarīgs no audzināšanas!

Pievakare izrādās sirgst ar šizofrēniju, labi, nekaitināšu! :D

Mēģinu atcerēties to interesanto avotu, bet nesanāk, taču ja kāda ir labi informēta, varētu iesaistīties un apskaidrot labāk manis turpmāk rakstīto.

Sievietes ķermenī viss ierakstās iekšā. Tas izpaužas tā, ka ar cik vīriešiem ir pārgulēts, tie visi kaut kur ierakstās iekšā ķermenī un arī zinātniski šis atstāj savu spiedumu uz bērna raksturu. Jo mazāk partneru, jo labāk tā teikt. Plus visam gēni jau nav tikai māte un tēvs, tās ir vecmāmiņās, vectētiņi, vecvecmāmiņās utt... un bieži gadās, ka tās iezīmes pārmantotās uzreiz neizpaužās, bet iznāk ārā krietnā vecumā, visādi var būt, var pašam nekas neizpausties uz āru dzīves laikā, bet pārmantoties atkal bērnam, citā paaudzē.

Tas ir zinātniski pierādīts, ka bērnam iedzimst vecāku prāta spējas, rakstura īpašības.

Tad padomājiet, kas ir tie vecāki kuri šos bērnus nespēj aprūpēt tie ir bezatbildīgi , un bezrūpīgi cilvēki.

Un negaidiet, ka bērnu namā jūs atradīsiet '' pērles '' drīzāk bērnu ar kriminogēnām tendencēm.

Mazi viņi ir jauki un mīļi, bet kad izaugs tad viss atklāsies.

Kategoriski nē

Es iepriekš dzīvoju bērnu nama tuvumā, braucu uz skolu vienā autobusā ar kādiem 20 bērnu namniekiem, kas ar to pašu autobusu brauca uz palīgskolu. Tie, kas mācījās vietējā skolā, ārdījās pa klasēm tā, ka parasto ģimeņu bērniem nebija iespējams normāli mācīties, man krustmāte ir skolotāja un bieži stāstīja, kā tur iet- sākot no galdu mētāšanas pa klasi, iešanas/ nākšanas, kad vien vēlas, pretīgas izrunāšanās, līdz pat uzdauzītām zilām acīm skolotājām!!! Ciemata iedzīvotāji bērnu namu sauca par zvēru namu. Jā, nežēlīgi. Bet pat es, kura bērnus dievina un izjūt milzu žēlumu pret visu šo šausmīgo situāciju, nevaru nepiekrist- tā ir sabiedrība, kas degradē, šausmīgi degradē gan mazākos bērniņus bērnu namā, gan apkārtējos ģimeņu bērnus. Mazajiem jau kopš bērna kājas lielākie samāca tādas muļķības, arī vardarbīgi ietekmē. Drausmas! Bērnu nams, cik es zinu, ir salīdzinoši labs- raksta dažādus projektus, veda bērnus ekskursijās uz ārzemēm, pat Ameriku, uz izrādēm, koncertiem (reti kuram šī ciemata ģimeņu bērnam ir tādas iespējas), bet- nav jau kas to novērtē.
Es tiešām ceru, ka ne visi bērnu nami ir tādi, ka ir bērnu nami, no kuriem var adoptēt bērnus, bērnus, kurus iespējams ielikt pareizajās sliedēs, audzināt un saņemt pretī pateicību.
Jo šajā konkrētajā bērnu namā- lai adoptētu kādu bērnu- audžuvecākam ir jābūt mazohistam, kurš gatavs sabojāt savu dzīvi. Skumji, bet tā ir.

Ja es nespētu radīt savus bērnus, es gribētu adoptēt bērnu. Noteikti! Visticamāk 2-4 gadus vecu,skolas vecuma nē. un Tikai no bērnu nama, kurā es pati būtu savām acīm redzējusi, ka situācija nav tik briesmīga kā manis minētajā.

Es tiešām ceru, ka ne visi bērnu nami ir tādi, ka ir bērnu nami, no kuriem var adoptēt bērnus, bērnus, kurus iespējams ielikt pareizajās sliedēs, audzināt un saņemt pretī pateicību.

Man pat bioloģijas pasniedzēja stāstīja, ka audzināšana ir tikai 20% no bērna rakstura 80% ir iedzimts viņi ir nelabojami.

Sievietes ķermenī viss ierakstās iekšā. Tas izpaužas tā, ka ar cik vīriešiem ir pārgulēts, tie visi kaut kur ierakstās iekšā ķermenī un arī zinātniski šis atstāj savu spiedumu uz bērna raksturu. Jo mazāk partneru, jo labāk tā teikt. Plus visam gēni jau nav tikai māte un tēvs, tās ir vecmāmiņās, vectētiņi, vecvecmāmiņās utt... un bieži gadās, ka tās iezīmes pārmantotās uzreiz neizpaužās, bet iznāk ārā krietnā vecumā, visādi var būt, var pašam nekas neizpausties uz āru dzīves laikā, bet pārmantoties atkal bērnam, citā paaudzē.

Tas nebija suņiem? :D Un ne par raksturu, bet izskatu? :D Iespējams, runājam par dažādām lietām, bet esmu dzirdējusi, ka šķirnes kucei, kas pārgulēja ar bezšķirnes suni, pēc tam ar šķirnes, var piedzimt jaukti kucēni.

Pievakare :D

Nē, nē par cilvēkiem, bet dzīvniekiem arī tā ir :)

Jebkurā gadījumā, ja neaizsūta adoptēto bērnu ar 1. vilcienu atpakaļ uz bērnu namu, bet cīnās, audzina, rūpējas un mīl, tad noteikti cilvēks izaugs kaut par kripatiņu labāks nekā bērnu namā audzis.

Bet jāpiekrīt, cerēt a la ja kāds pāris reiz adoptēja bērnu un izauga Stīvs Džobs, tad man arī tā būs, būtu ārkārtīgi naivi.

Tas izpaužas tā, ka ar cik vīriešiem ir pārgulēts, tie visi kaut kur ierakstās iekšā ķermenī un arī zinātniski šis atstāj savu spiedumu uz bērna raksturu.

Bet ja vīrietis nebeidz iekšā? Ja izsargājas ar prezervatīvu. Kādus gēnus tad es varu dabūt no viņa, lai tie pēc tam iedzimtu manā bērnā....

Sievietes ķermenī viss ierakstās iekšā. Tas izpaužas tā, ka ar cik vīriešiem ir pārgulēts, tie visi kaut kur ierakstās iekšā ķermenī un arī zinātniski šis atstāj savu spiedumu uz bērna raksturu. Jo mazāk partneru, jo labāk tā teikt.

Tas ir tik liels murgs, ka man pat slinkums meklēt sakarīgu avotu, kas šo apkārt klejojošo hipotēzi apgāztu. Kā tam vispār var ticēt?!

Es gan neadoptētu bērnu, kur nu vēl, ja man pašai jau būtu bērni. Jums, kā vecākiem, tas noteikti liekas ļoti cēli un cerat sagaidīt cieņas pilnus skatienus un vārdus, bet kā justos jūsu īstie bērni?
Es to atbalstu tikai tad, ja bērnu nevar būt un pārim tas ir ļoti nepieciešams-ģimenes sajūta un tā. Tad es arī apsvērtu adopciju.

Bet ja vīrietis nebeidz iekšā? Ja izsargājas ar prezervatīvu. Kādus gēnus tad es varu dabūt no viņa, lai tie pēc tam iedzimtu manā bērnā....

Interesants jautājums, bet atbildēt nemācēšu.

Tas ir tik liels murgs, ka man pat slinkums meklēt sakarīgu avotu, kas šo apkārt klejojošo hipotēzi apgāztu. Kā tam vispār var ticēt?!

es savukārt domāju, kā var tik skaļi noliegt to, ko pats vēl nezini un neizproti. Varbūt sākumā vajag iepazīties ar šo teoriju, jau nerunājot par tās nosaukumu, iepazīties ar tās pamatlicējiem, eksperimentiem, kas ir sākušies no Aristoteļa laikiem un tad izdarīt savus secinājumus balstoties uz šo visu kopumu. Un atcerēties vienu, mēs ticam tam kam gribam ticēt. :)

mēs abi ar draugu esam nopietni runājuši par adopcijas tēmu un abi esam par, īpaši, ja gadītos, ka pašiem varētu būt problēmas ar tikšanu pie bēbja. Tā ir laimes spēle, arī savs bērns var izaugt par neaptēstu, narkomānu, dzērāju, utt. ļoti daudz atkarīgs arī no draugiem, apkārtējās vides, utt. Respektīvi, neuzskatām, ka mūsu pašu gēni būtu tūkstoškārt labāki par kāda cita gēniem. Ir tāda dokumentālā filma 'mārtiņš', ja nemaldos - par to, ka diviem ļoti inteliģentiem cilvēkiem, zinātniekiem, piedzimis bērns ar iedzimtu slimību, kura lielākais sasniegums 13 gadu vecumā ir spēja paša spēkiem uzvilkt džemperi. Tā ka dzīvē visādi notiek - arī ar visu inteliģenci, gudrību, superīgiem gēniem var sanākt "vilšanās".

DIO - es domāju, ka tas par iepriekšējo partneru atstātajām pēdām sievietes ķermenī, arī ir tīri psiholoģiski izskaidrojams. Tādi notikumi paliek mūsu pratā un, kā jau visi labi zinām, domu spēks var mūsos gan slimības radīt, gan izārstēt. Šaubos, ka dzimumorgāns, kas lateksa mētelītī apskauts, fiziski varētu atstāt tādas pēdas, ka tās pa taisno fiziski bērnā, aks no cita vīrieša, pārmantojas.
Un jā, vardarbīgi gēni var būt iedzimti, bet ar tādiem piedzimt var arī no ļoti labvēlīgas ģimenes nācis bērns. Vienkārši dabas kļūda, kad (šeit iet runa par puisēniem), xy hromosomu vietā bērnam ir xyy. Taisni tāpat ir ar sievišķīgiem jeb homoseksuāliem vīriešiem - xxy. Taču fakts, ka nelabvēlīgās ģimenēs šādi gadījumi ir vairāk iespējami, tātad bērnu namos biežāk sastopami, ir loģisks, jo nelabvēlīgs dzīvesveids, dzeršana, smēķēšana grūtniecības laikā, pat kliegšana un vardarbība, to visu ietekmē.
Bet vaitad nav iespējams pirms tam uzzināt, kā konrētais bērns un bērnu namā nonācis?

Mans vectēvs bija no bērnunama.Tāds īpatnējs cilvēks bija.Nekad neizjutis mīlestību viņš neprata to izrādīt un dot arī citiem,tāds ļoti auksts,varētu pat teikt neiejūtīgs,šad tad agresīvs,ļoti sevī noslēdzies,nekad un nevienam nestāstīja kā jūtas.Atvainoties par to,ko citiem nodarījis spēja tikai dienu pirms savas nāves.
Tagad mans tēvs ir adoptējis 3 bērnus,kuri savā starpā ir radinieki(viena māte).Vecākā meitene(7 gadi) par īsti normālu nav uzskatāma,agresīva,mēdz sist savu jaunāko brāli(4 gadi),mēdz sist tēva suņus,reiz ieslēdza aukli tualetē.4gadīgais puika vēl šķiet puslīdz normāls,vismaz ar galīgām vājprātīgām neizceļās,šad tad dara blēņas,bet kurš bērns gan tās nedara.Vislabākā ir 2gadīgā meitenīte,ārkārtīgi mīļa un kārtīga,šad tad nolamā tēvu,ka suņiem ir tukšas bļodiņas un lamājas tik ilgi līdz kāds tās piepilda.Pašā sākumā,kad bija tikko paņemta visus sauca par mammu,ierāpās klēpī,cieši,cieši apķēra un nebija no klēpja dabūjama nost,tas ir, ja mēģināja likt viņu zemē cēla kājas gaisā kā akrobāts līdz pašām ausīm un vienkārši nestāvēja :D