Adopcija - jā vai nē!?

Esam ar vīru par šorunājuši, paši gribam tikt pie bērniņa, bet ir problēmas šajā jomā, diskutējām par to, vai mēs būtu gatavi adoptēt bērniņu. Vīrs pašlaik ir kategorisks - nē! Es arī sliecos uz to, ka nē, bet tomēr paturu prātā domu, ka varbūt pēc gadiem, ja neizdosies tikt pie sava bērniņa, domas mainīsies..

Diemžēl visi man zināmie gadījumi, kur bērniņš ir adoptēts, ir diez gan traģiski.. Šiem vecākiem ne vienu vien sirmu matu ir gadījies dabūt dēļ adoptētā bērna izdarībām... Tas pašlaik nedaudz biedē.

freya

Te, lūk, ir tas gadījums, par ko es uzvelkos. Tas, ko teicu par to čigānu māti staiguli, kurai 8 bērni bērnunamā un gaida 9to, bet te normāls pāris nevar tikt pie bērniņa. Skumji! Novēlu, lai izdodas tikt pie sava! :)

manas draudzenes gimene ir 4 adopteti berni, viens tads papusei ciganpuika, zog no saviem jaunajiem vecakiem, pat laulibas gredzenu uz lombardu aizstiepa, lai gan pienjema ka zidaini!
2 masas kuras ari pienema mazas, nu iet ka zveri neklausa vispar, runa preti, kaujas un 6 gados viena vel medz curat bikses!
un 1 meitene kurai jau 23, tada brivdomataja, suta savus vecakus 3 majas talak (tik ar ne tik pieklajigiem vardiem), kad saka vinai lai iet stradat vai macities, atcert ejiet jus visi...es seit esmu deklereta jus mani izmest nevarat, gul lidz 2 diena un vis pie kajas!
taka es laikam nebutu gatava adoptet bernu, bet ne jau to berninju del, bet sevis del, jo es neesmu parliecinata ka es varetu vinju pienjemt un milet tapat ka savu!

Lasīju šo diskusiju un no vienas puses priecājos, ka meitenes ir tik labas - grib adoptēt bērniņu, no otras psues man jau sāka rasties aizdomas, ka adoptēšana ir laikam jaunākais modes kliedziens cosmo.lv. Adoptēt tas taču nav tā vienkārši, paņemu, paskatīšos kā būs! Būs laimīgā loze tad viss kārtībā - dzīvosim kopā. Būs sliktā loze, atdošu atpakaļ, tie bērni ir dzīvi cilvēki ar vajadzībām un jums kā audžu vecākiem ir pienākums to nodrošināt.
Radu lokā ir viens gadījums ar adoptēšanu, jāsaka godīgi - ārkārtīgi neveiksmīgs. Adoptēja mazu puisīti, kam vecāki bija čigāni . Audžu vecāki to zināja, bet adoptēja. Kā ir tagad... ir traki. Tas vīrietis zog, zog, zog, zog, zog... taisa parādus, audžu mātei ir ko maksāt, neviens rads vairs savās mājās to vīŗieti nelaiž pat tuvu klāt, tās ir ciešanas, tā nav dzīve.
Par sevi, es nezinu vai varētu adoptēt. Ja Dievs nedos, tad visticamāk arī neadoptēšu, bet kāpēc gan neizveidot bērnu namu, tādejādi dodot mājas nevis vienam, bet vismaz 50 bērniem un būt "bagātai" krustmātei, palīdzēt bērniem/jauniešiem meklēt dzīvē ceļu? Ši doma man patīk daudz labāk.

nākotnē es noteikti adoptēšu bērniņu, ja ne uz visiem 100%, tad 97% tiešām! Man ļoti patīk bērni, bet zinu, ka viņi daudz prasa, gan finansiālo, gan psihi. Tāpēc es centīšos to visu iegūt, apgūt, lai varētu savu dzīvi piepildīt pēc pilnas programmas ;)

Varbūt vajadzēta atturēties, bet es nespēju!

Meitenes, ir taču liela starpība starp piepildīt sapni sakrājot naudu un nopērkot Ferrari, vai adoptēt bērnu. Šeit sāk izklausīties pēc iegribu apmierināšanas.

Kā saka veci cilvēki, māksla nav iedot mājas, māksla ir ieaudzināt mīlestību un izaudzināt labu cilvēku.(attiecas uz visiem bērniem)

Man liekas, es adoptēt un audzināt svešu bērnu nevarētu.
Man jau ir savs bērns un vēlos vēl bērnus.

Bet ļoti cienu cilvēkus, kas ir veikuši adopciju.

Tiem "cēlajiem" vecākiem,kas paņem aizbildniecībā bērnu,un pēc tam atdod atpakaļ bērnu namā,ar lāpstu pa galvu! Tieši tā-tas ir nopietns lēmums,ir jārēķinās ar visiem riskiem,ar gēniem,ar to,ka šis svešais bērniņš,var būt vislielākais pārbaudījums Jūsu dzīvēs. Par skolas vecuma bērniem nemaz nerunāsim. Viņiem IR DAUDZ,DAUDZ problēmu, tas nozīmē-psihologi, sociālie darbinieki,dažādas terapijas. Bet redzies-var taču atdot atpakļ,ja kaut kas nepatīk. Pretīgi,liekulīgi un vispār-vē. Ņēmot vērā to,ka daudzas te pat savu bērnu piedzemdēšanu uzskata par kaut ko pretīgu un nemaz nevar iedomāties to,tad gribās teikt-labāk nemaz nedomājiet par adopciju,tikai bērnu dzīvi salauzīsiet otrkārtīgi,tikai-vēl neatgriezeniskāk.

Adopciju var atļauties tikai nopietnas un nobriedušas personības, turklāt tādām jābūt abiem vecākiem. Adoptētais bērns nevienu brīdi nedrīkst justies kā adoptēts, īpaši, ja ģimenē ir vēl citi bioloģiskie bērni. Vispār tam ir jābūt ļoti nopietnam lēmumam. Piemēram, es nezinu, vai spētu tik nesavtīgi iemīlēt bērnu, kurš nav mans miesīgais, tāpēc nemaz neapsveru domu kādreiz kādu adoptēt.

Attieksme pozitīva, prieks par cilvēkiem kas var un uzlabo bērnu dzīves.
Bet es pati nevēlētos audzināt jebkad dzīvē svešu bērnu, ja nu vienīg būtu kkāda radniecība, bet tik un tā, es viņu nespētu iemīlēt kā savu.

Noliecu galvu to cilvēku priekšā, kuri ir izvēlējušies spert tādu soli. Pati to nespētu, jo, kā becky minēja:

jo svešus gēnus ar pirkstu neizsmērēsi

Pazīstama ģimene adoptēja skolas vecuma bērnu. Pāris inteliģents, labi cilvēki un varēja redzēt cik ļoti centās audzināt labu, kulturālu cilvēku un joprojām cenšas(adoptētajam tagad 17), bet var arī redzēt, ka tur gēni citi un nekas to neizmainīs.

Ar vīru esam runājuši par šādu opciju kā adoptēšanu (nākotnē) pirms gada, kad man dakteri vispār pateica, ka pie sava bērniņa varētu arī netikt. Lai kā man patiktu bērni, bet esmu godīga pati pret sevi- es nespētu pilnībā pieņemt svešu bērnu kā savu. Protams, mīlētu, audzinātu, lolotu, bet būtu tā sajūta, ka nav tā saikne. Tā es, protams, runāju šobrīd, iespējams, pēc gadiem 10 būs citādāki uzskati. Vīrs gan man tāds daudz siltāks un atvērtāks. Zinot viņu, domāju, ka emocionāli viņam būtu vieglāk pieņēmt adoptētu bērniņu, lai gan šādam solim arī viņš šobrīd nebūtu gatavs.
Ar vīru runājām, ja nākotnē mūsu finansiālais stāvoklis būs stabilāks un labāks, kā arī, ja tiksim pie mājas un platības, tad varētu atbalstīt bērnus no citām valstīm ar iespēju padzīvoties vasarā aiz robežas t.i. pie mums. Sniegt nelielu ieskatu pasaulē, kas neaprobežojas tikai ar bērnunama sienām un vienu valsti.
Patīk DIO doma:

bet kāpēc gan neizveidot bērnu namu, tādejādi dodot mājas nevis vienam, bet vismaz 50 bērniem un būt "bagātai" krustmātei, palīdzēt bērniem/jauniešiem meklēt dzīvē ceļu? Ši doma man patīk daudz labāk.

Arī šādu domu savā prātā paturam.

Es neesmu psiholoģe, līdz ar to, iespējams absolūti kļūdos, bet nesaprotu - ko nozīmē tas "gēnus neizmainīsi"? Cik atceros no vidusskolas psiholoģijas grāmatām, zinātnieki strīdējās, kas vairāk ietekmē cilvēku - iedzimtība vai audzināšana, bet nav tāda viennozīmīga fakta, ka tā būtu iedzimtība. Un, ja tas tā būtu, tad kā izskaidrot, piemēram, cilvēkus, kas auguši suņu būdā (atceros sižetu par meiteni, nepieciešamības gadījumā varētu atrast), iemācījušies to uzvedības modeli, kas nav raksturīgs cilvēkiem un viņas vecākiem, kas noteikti nedzīvoja tai pašā vai tuvumā esošā suņu būdā? Manuprāt, varētu apgalvot, ka ir grūti pārmācīt bērnu, kas ir jau audzis bērnunamā, jo dzīves pirmie gadi daudz ko nozīmē, bet paņemot tiešām mazu vai pat zīdaini - kādi tur vēl gēni (nerunājot par fiziskām saslimšanām)? Jau atkal, cik atceros no psiholoģijas mācītā (cik žēl, ka nav to grāmatu tagad), cilvēks piedzimstot ir kā balta lapa, kurš uzvedības modeļus iemācās no cilvēkiem, kas ir tuvumā, no tā, ko viņi viņam sniedz.
Un, ja, piemēram, gēni daudz ko nozīmētu - kā izskaidrot to, ka pavisam normālā ģimenē izaug maniaks, slepkava? Vai tās nav vairāk dzīves iegūtās traumas (piem, apsmiešana skolā, vecāku vardarbība u.tml.), nevis kaut kādi mistiskie gēni? Līdz ar to pat vairāk apbrīnoju tos, kuri ņem jau lielākus bērnus no bērnunama, kas, manuprāt, ir grūtāk, bet ne sliktāk.

divos gadījumos pieņēmu jau skolas vecuma bērnu ģimenē, kurā jau bija bērni. diemžēl abos gadījumos šo bērnu atdeva atpakaļ bērnu namā, jo bija problēmas ar viņu. kādas tieši-nezināšu pateikt.

Šāda rīciba man jau ar dzīvniekiem liekas līdz ārprātam nepieņemama, kur nu vēl ar bērniem..

Pievakara, psihologi var teikt ko grib, tai pļāpājamai zinātnei cilvēks, kas aiz sevis aizver durvis - viņam ir problēma, neaizver durvis - arī problēma. Iedzimtība ir spēcīga lieta, tieši tādēļ arī saka, ka ar pirkstu to izsmērēt nevar.

Un nepiedzimst cilvēks kā balta lapa, tas tomēr nes līdzi to, ko ir iedevuši vecāki - prāta spējas, kuras vienam var attīstīt, bet cita gadījumā zaķi ir vieglāk iemācīt bungas spēlēt, tāpat psihiskās saslimšanas un novirzes, antisociālā uzvedība, kas arī ir psihiska novirze, ir pārmantota.

Pievakare
Gēni un audzināšana ir divas pavisam dažādas lietas. Bērns, kas dzīvojis suņu būdā jau no bērnības, IEMĀCĀS darbības, kas raksturīgas dzīvniekam - staigāt uz 4 kājām, riet, ēst no bļodas ar muti u.t.t., bet gēni - tā jau ir iedzimtība. 3 gadus vecs bērns zog nevis tāpēc, ka viņam to lietu, piemēram, naudu vajag, bet tāpēc, ka šis ieradums ir iedzimts no vecākiem.

Tajā pašā bērnunamā parko runāju bija atvests puisītis, kurš tiešām dzīvojis vai nu būdā vai vienkārši kopā ar dzīvniekiem bez lielas vecāku uzraudzības, jo savos 5 gados attīstības līmenis ir pielīdzināma nullei - nevis runā, bet izdod dzīvnieciskas skaņas, kad mēģināja nomazgāt, tad izstiepa un izpleta pirkstus kā dzīvnieks un skrapējās, koda, par karotes un dakšas turēšanu rokā pat nevarēja būt runas. Šis jau nav iedzimts,bet iegūts/iemācīts no vides kādā uzturējies.

Pievakare,

ak šoreiz nesanāk pievienoties tavām domām.... tiem pašiem slepkavām , manjakiem ir kāds gēns iegājies plus bērnībā traumas, apsmiešanas, vecāku šķiršanās un viss kas cits papildus nāk. Šī man ir mīļa tēma un tamdēļ varu teikt - slepkavas, manjaki un citi dīvaiņi nenāk no normālam ģimenēm, protams viens no 1000 retiem gadījumiem ir arī kāds izņēmums.

Es zinu tikai vienu pāri -turīgs vīrs,sieva nestrādā, adoptēja puiku ap 1 gada vecumu, nu jau kādi 6 gadi, viss kārtībā, no kurienes puika, to gan nezinu.


Atbildot uz jautājumu :

Nē.
Attieksme - pozitīva.