Nepilna ģimene...

kad nepazinu savu tevu, tad domaju kas un ka. kolidz devu vinam iespeju mainit pagatnes kludas, ta cilveks dveseli piedirsa. tadi vienkarsi nemainas...

Mans tēvs nomira, kad biju vēl pavisam sīka. Nekādas problēmas tas man nav dzīvē sagādājis, vismaz pati to tā neizjūtu. Vispār līdz kaut kam tādam, kā būtu, ja būtu, aizdomājos tikai pieaugušā vecumā (un ari lielākā mērā tādā ziņā, ka mammai bija grūti vienai).

Laikam jau to, kāda bērniem ir attieksme, lielā mērā nosaka mamma. Ja viņa ar savu uzvedību parāda, ka tas slikti, ka ģimene nepilna, tad arī bērni to izjūt, bet, ja viņa dzīvo tālāk , tad bērni to arī uztver kā normu. Nu, vienkārši nav tēva, ir tikai mamma, nu un?

esmu augusi bez teva, esmu aizdomajusies par to ka vins izstas utt (esmu redzejusi tik jaunibas bildes), zinu tik to, ka vins dzivo krievija, vienu bridi bij uzradusies vecvecaki no vina puses kas gribejusi mani satikt, bet tikpat atri ari pazuda :D
bet ta ipasu trukumu neizjutu pec vina!

Nu man ir tā, ka man ir patēvs, kuru uzskatu par tēti. Viņš mūsu ģimenē ienāca, kad man bija gadi 14 (laikam) un ir tik foršs, kad priecājos viņu nosaukt par tēti, lai gan biežāk uzrunāju viņu pašizveidotā iesaukā.

Bet zinu, kas ir mans bioloģiskais tēvs. Zinu vārdu un uzvārdu. Mamma visu ir pastāstījusi.
Zinu arī, ka man ir par gadu jaunāka pusmāsa.
Pat zinu, kā viņu sauc. Vienreiz draugos apskatījos, bet no fake profila.

Mammai viņš lika abortu taisīt, bet pēc gada jau uztaisīja sev jaunu bērnu - tieši šī iemesla dēļ man vinš nepatīk.

Esmu uzaugusi galigi nepilnā ģimenē. Tēvu nekad neesmu redzējusi, par viņu itin neko nezinu, māte atsakās sāstīt. Arī pati mamma tā baigi manā dzīvē nemaz nav bijusi. Uzaugu ar evcvecākiem, kuriem manā bērnībā attiecības nebija labas, tagad gan krietni uzlabojušās.
Ko lai saka, pret mani visi vienmēr ir bijuši dāsni, finansiāli esmu bijusi lutināta, lai arī bagāti neesam un nebijām. Taču jā, tāda konkrēta u ķartīga tēva, vīrieša modeļa man nav bijis, lai arī vectētiņš ir lieliskākais cilvēks pasaulē. Šīs nepilnīgās ģimenes dēļ man vienmēr ir trūkusi emocionāla tuvība. Lai arī dzīvojām visi vienā mājā 19 gadus, pasē viens uzvārds, vienas asinis, emocionāli mēs nekad neesam bijusi ģimene. Un tas mani ir ietekmējis

Bet, ja par to, vai aizdomājos, kāds varētu būt mans tēvs, tad man ir UI ku daudz ko stāstīt. Šajā jautājumā es tiešām varētu grāmatu sarakstīt vai filmu uzņemt. Vēl nemaz tik sen biju uzņēmusies spiedzes lomu, un nonākusi līdz pāris iespējamiem variantiem tam, kāpēc sanācis tā, ka man nekad nav bijis tēvs, un arī pie tā, kā viņu vispār sauc, no kurienes ir un tā. Nu baigā izmeklētāja biju :D Bet nevēlos par to te tik atklāti runāt. Katrā ziņā - esmu domājusi un joprojām domāju daudz un dikti. Viens neliels pavediens jeb atgādinājums par viņu, ko nesāju sev līdiz katru dienu, ir manas brūnās acis, jo it nevienam manas mammas ģimenē tādu nav.

Šī tēma man ir sāpīga. Mamma jau bija izšķīrusies, kad pateica, ka ir stāvoklī, bet viņam bija vienalga. Man bija patēvs, bet tikai tagad saprotu, ka viņš nekad nevarēs aizstāt tēvu, kura man diemžēl nav bijis. Dažas reizes ar mammu es par to runāju, viņa man mēdza kko pastāstīt kas un kā īsti notika. Pateica arī to, ka man esot divi pusbrāļi no viņa puses. No pārējiem ģimenes locekļiem ne vārda neesmu dzirdējusi par šo tēmu.
Kāpēc es izlēmu atrast savēju tēvu? Kad man bija 15, draudzene atrada savu tēvu, kurš pat nedzīvo Latvijā un nemaz nav latvietis. Tā nu iegāju savā facebook.com profilā, meklētājā un tur nu viņš bija. Precējies, ar trijiem bērniem, šī brīža situācijā Latvijā dzīvo pat ļoti labi. Tajā vakarā diezgan daudz raudāju. Uzrakstiju viņam, pajautāju vai pazina manu mammu un tad, protams, pateicu, ka esmu viņa meita. Viņa vārdi bija ''Necevo sebe''(viņš ir krievs). Pajautāja kā iet, kā mammai iet un tas arī viss. Zinu kā viņš izskatās, kā sieva izskatās, un arī kā mani abi pusbrāļi un pusmāsa izskatās, un vēl ļoti daudz ko esmu izstalkojusi. Par viņu pa reizei iedomājus. Vai viņš mēdz domāt par mani? Vai viņa ģimene zin par mani? VAI ES VIŅU KAUTKAD VISPĀR SAVĀ DZĪVĒ SATIKŠU? Kautvai netīšām? Visvairāk man drošvien sāp tas, ka viņam ir pilnīgi vienalga par mani.

Mans tēvs nomira, kad biju pilnīgi neapzinīgā vecumā, tāpēc neko neatceros. Iztēlojos viņu tikai no stāstiem par to, cik labs cilvēks viņš bija. Bildes ir, bet esmu izlieta viņas kopija, tapēc viņš ir manī no mantu galiem līdz papēžiem un es nespēju aizmirst to, kā viņš ir izskatās. Reizēm domāju par to, kādā mājā mēs dzīvotu, ja viņš būtu bijis dzīvs un vai dzīve man varētu piedāvāt vairāk iespēju tāpēc, ka man būtu vairāk līdzekļu. Katrā ziņā dzīve ir dzīve un es esmu pateicīga, ka maniem vecākiem ir sanācis cilvēks gan ar skaistu sirdi, gan ārieni.

Esmu pret meertkjtieciigu nepilnu gjimenu dibinaashanu t.i. kad maate ar noluuku paliek staavoklii, lai tiktu pie beerna un pats viirietis blakaam nav vajadziigs. Man tik traki viss nelikaas, liidz ieraudziiju, kaa patieshaam izskataas normaals gjimenes modelis.

Mamma nomira, kad man bija 7, brālim 5. Pēc mammas nāves tētis nodzērās. Mums arī kādu laiku bija pamāte un viņai bija 2 meitas. Ar meitenēm bija forši, tagad vēl uzturu kontaktu, bet no pamātes puses ļoti varēja just, ka viņa mūs nemīl un ka tiktām ļoti šķiroti. Bija jau arī labi brīži ar pamāti, bet vairāk prātā palikušas tās sāpīgās lietas. Pa lielam esmu pati sevi izaudzinājusi un brāli arī pie reizes audzinājusi. ļoti daudz palīdzējušas tēta un mammas māsas. Tētim parasti nebija laika, pudele un pudeles brāļi bija svarīgāki.

Vispār ļoti sāpīga tēma, vēl tagad bieži vien sekas jūtu.

Ehh, es arī visvairāk laikam aizdomājos par to, kāda būtu mana dzīve, ja mans bioloģiskais tēvs un māte būtu izveidojuši jauku ģimenīti. Man droši vien būtu brāļi, māsas, ko vienmēr tik ļoti esmu vēlējusies. Mēs droši ve svinētu svētkus, ziemassvētkus, lieldenas, ko arī vienmēr tik ļoti esmu vēlējusies. Bet nekas. Kā ir, tā ir, un viss, kas ir bijis, ir mani izveidojis tieši par tādu cilvēku, kāda esmu. Gan manus plusus, gan mīnusus.

Vēl ļoti daudz domāju, vai amns tēvs par mani vispār zin. Vai tā bija labprātīga aiziešana, vai mamma vienkārši nekad viņu netika informējusi, ka gaida viņa bērniņu. Un domāju, vai viņš ar mani lepotos, ja tagad satiktu, būtu gandarīts, priecīgs par tādu meitu, vai arī taisni pretēji. Ehh, es tomēr ceru, ka visas šīs manas šaubas un jautājumi kādreiz tiks atbildēti.

AJ,tik aizkustinoši un bēdīgi stāsti :(

Rakstīju, ka ir viena, bet tomēr ir divas pusmāsas. Vienmēr par jaunāko piemirstu.

Tiko paskatījos draugos un vispār secināju, ka esam līdzīgas.

Sen jau man teica, ka neesmu mammas meita un šīs divas arī noteikti nav mammā.
Šķiet, ka mums līdzīgas mutes un zobi. :D Izteiktas mutes un ļoti smuki zobi. :)

Izteiktas mutes

izteiktas lūpas tas bija domats

Kad mana mamma bija stāvoklī, tēvs iepazinās ar citu sievieti. Cik zinu, uz dzemdību namu bija nācis, dāvanas arī nesa. Bija arī materiālā palīdzība līdz aptuveni 11 gadu vecumam. Bet ne jau tas man bija svarīgi. Tēvu pēdējo reizi, apzinātā vecumā, redzēju, kad man bija kādi 4 gadi. Un tā bija tāda saskriešanās vien. Pēdējo reizi runāju ar viņu telefoniski, kad man bija 8 gadi. Lai arī pietiekami daudz gadu ir pagājuši, vēl aizvien atceros to dienu, kā stāstīju viņam to, ka iestājos mūzikas skolā un mamma pirks man klavieres.
Mana tante, tēva māsa, mūždien, kad satieku viņu, stāsta, ka tēvam esot finansiālas problēmas, utt. Bet es taču neko neprasu, un mamma vēl jo vairāk nē.
Zinu, ka viņa pēdējo reizi runāja ar viņu, kad man bija kādi 13 gadi. Toreiz viņš teica, ka neesot gatavs satikt meitu. Viņš nezin par ko ar mani runāt..
Vispār skumji. Man pietrūka tēva bērnībā. Labi, ka ar mums kopā dzīvoja mammas brālis, kas man bija gan tēvoča, gan brāļa/tēva/drauga lomā. Bet tomēr neviens jau aizstāt tēvu. Tās sekas es jūtu šobrīd. Atceros kā savam ex puisim teicu, ka man pats galvenais ir, lai vīrietis izrāda rūpes. Man vajag to stipro plecu uz kā paraudāt, muguru, aiz kuras noslēpties. Tēvišķās rūpes, kā lai saka..
Jā, man ir 2 pusbrāļi. Zinu, kas viņi ir, ar ko nodarbojas, kā izskatās. Es un viens no pusbrāļiem esam ļooti, ļoti līdzīgi, jo esmu ļoti līdzīga Tēvam.
Jā, nebūtu domāju, ka šī diskusija mani tā - uzrunās -, pašai acīs asaras sariesās.
Bet paldies manai mammai un vecvecākiem par to, ka deva man ļoti daudz, un es izaugu par labu cilvēku. :)

Uzaugu nepilnā ģimenē.Savu tēvu gan es pazīstu.Bet bērnībā bija kaut kāds sviests.Mamma no viņa izšķīrās,jo viņš daudz dzēra.Atceros,ka maziņa(kādi gadi 4 varbūt) stāvēju pie gultas,kur viņš sadzēries gulēja un neļāvu mammai viņu lamāt.Nezkāpēc vienmēr esmu viņu aizstāvējusi,lai gan tik daudz man ir darījis pāri,mūžam kaut ko solījis,bet vēl ne reizi nav to izpildījis.Vēl pirms gada 12. klases izlaidumā uz skatuves knapi novaldīju asaras,jo sauca visus manus klasesbiedrus un viņu vecākus,visiem nāk mamma un tētis,bet man nāks tikai mamma,jo tētim laika nebija ierasties uz manu izlaidumu.Milzonīgu puķu pušķi,protams,tāpat bija nodevis draugam,lai man iedod.
Bet jāsaka,ka es ar viņu lepojos,no dzērāja viņš ir kļuvis par uzņēmēju ar diviem uzņēmumiem,nopircis māju ar zemi laukos,apprecējis kristieti un pats par kristieti kļuvis,adoptējis 3 bērnus un vasarā gaida savu otru miesīgo bērnu(kaut ārsti teica,ka viņa sievai bērni nevarot būt,brīnumi tomēr notiek)

Man ne mamma, ne tēti bij. Zinaju kā izskatās un tas arī viss.

Kad man bija 6 gadi - nonācu bērnu namā. Līdz tam man bija ģimene, māte, 2 brāļi, tēvs, kurš ļoti mani mīlēja. Tēvs bija jūrnieks. Kamēr viņš bija reisos, māte šeit dzērās un vandījās apkārt ar citiem vīriešiem. Tā arī nonācu bērnu namā. Tēvs, diemžēl, arī sāka dzert dēļ mātes. Laikam jau viņš bija "vājā tipa vīrietis" :( Atceros, ka viņš mani apciemoja bērnu namā diezgan bieži. Māte gan ne reizi neapciemoja. Pēc tam arī tēvs kaut kur pazuda. Kad man bija 8 gadi, mani paņēma audžu ģimene. No sākuma bija grūti, bet pēc tam viss bija ideāli. Esmu ļoti pateicīga liktenim par šādu ģimeni:)
Nu un manā 16. dzimšanas dienā pēkšņi uzradās mana bioloģiskā māte ar dāvanu(gultas veļas komplektu) un apgalvo, ka nu ir gatava mani audzināt. FAk 16 gados- audzināt bērnu??!!! Toreiz tas man likās gan smieklīgi gan arī šausmīgi sadusmoja mani :)
Protams, ka atteicos no viņas rūpēm, jo man tās nebija vajadzīgas. Man jau bija ģimene, vecāki, kurus mīlēju un uzskatīju par saviem vecākiem. Vēl pēc tam pāris gadus īstā māte ik pa laikam man zvanīja, rakstīja, gribēja tikties. Vienmēr atteicos no tādas iespējas.
Nu kaut kā tā..:) Laikam jau mans raksts īsti neattiecas uz diskusijas tēmu :)

Es arī uzaugu nepilnā ģimenē kopā ar mammu, omi un māsu (kārtīga sieviešu kompānija :D ). Mamma ar tēti bija šķirušies, bet viņš mani mēdza apciemot, kā arī es viņu (dzīvojām netālu). Kad man bija 12 gadi, tētis nomira. Protams, bija skumji un sāpīgi, taču iespējams, ja tētis būtu dzīvojis pie mums un es viņu būtu ļoti labi iepazinusi un pieķērusies viņam, šo zaudējumu uztvertu daudz, daudz sāpīgāk.
Bērnībā iedomājos, kā būtu, ja mamma ar tēti atkal būtu kopā, cik tas būtu forši, utt., tomēr tas nebija visai bieži. Bez tam tētim bija uzradusies arī cita sieviete, par kuru man nav nekā slikta, ko teikt, un man ir arī burvīgs pusbrālis, kuram, gan diemžēl nācās tēvu zaudēt daudz agrāk nekā man

Bēdu ieleja. Nu, ko, atliek vien darīt visu, lai jūsu bērniem nebūtu jāpiedzīvo tas pats, ko jums visām arī novēlu.