Es ar esmu ar datorspēlētāju kopā jau vairāk kā 6 gadus. Un ļoti daudz spēlē - kad atvaļinājums, visu dienu var nospēlēt, ja neko nedaram, darbadienās pēc darba atnākot ar spēlē, brīvdienās, sestdien, svētdien ar spēlē. Grūti atrast brīdi, kad nespēlē :D Grūti atrast arī spēli, ko viņš nav spēlējis, gan šūterus, gan stratēģiskās, arī diablo un world of warcraft, visu :D
Godīgi sakot, es pat necīnījos, lai viņš nespēlē, jo viņam tas ir hobijs. Es pat nevarētu iedomāties, ja viņš man gribētu aizliegt kaut ko darīt, kas man pašai patīk, būtu diez gan nelaimīga.
Kas līdzēja?
1. Pēc gada satikšanās es pati sāku ar viņu kopā spēlēt pamatīgi world of warcraft (prakstiski katru dienu un visas brīvdienas), uzreiz kopā pavadīšanas laiks dubultojās un sākām dzīvot kopā un šis ar lepojās čalu starpā, ka viņam meitene ar gamere :D
2. Kārtīgi ar viņu izrunājos, sakot, ka man nav pretenzijas, ka viņam patīk spēlēt, bet, ka es gribu vakarus, kuros mēs paskatītos kādu filmu, vai vienkārši kaut ko padarītu ārpus pc. Normāli parunājot, iztāstot kā jūtos, viņš visu saprata un turpmāk ņēma vērā visu ko saku.
3. Kad ļoti gribēju viņa uzmanību, kā jau kāda minēja, bija arī reizes, kad vienkārši izģērbos un piedāvāju seksu, no tā viņš ne reizi nav atteicies. :)
4. Tagad vairs nespēlēju datorspēles pati un brīvo laiku izmantoju, lai skatītos seriālus un krāsotu nagus, kā saka, veltu laiku sev.
Ja palika atkal slikti, atkal ar viņu normāli mierīgā vidē izrunājos. Parasti labāk gāja runāties tad, kad viņš konkrētā brīdī nebija iekarsis pie datorspēlēm. Un tagad abi esam laimīgi, es pieņemu viņu, kāds viņš ir ar visiem viņa hobijiem, nav strīdu, varu novilkt arī no datora, ja vajag kaut ko mājās palīdzēt, atbild uz maniem jautājumiem, ja kaut ko prasu.
Raudāšana un scēnas noteikti nepalīdzēja.
551
