piebilstot melns komentāram, esmu lasījusi no drošticamiem avotiem, ka mātei piemīt beznosacījuma mīlestība jau no sākuma, bet tēvam - nē. tā rodas pamazām. mātei, kā jau pirmā sieviete minēja, ir saikne ar bērnu, tēvam nekas taml. nav. tēvs savu bērnu pa īstam mīl tad, kad bērns attaisno kaut kādas cerības, proti, bērnam ir jāpierāda sevi, lai tēvs varētu mīlēt.
____________________________________________
Ja avoti ir droši ticami, tad varētu būt arī tā. Pats nezinu, vai ir tieši tā, bet sievietes un vīrieša mīlestība pret bērnu zīdaiņa vecumā tik tiešām atšķiras. Mana mīlestība ir nevis barot ar pudelīti, mainīt autiņus, ucināt un aijāt, bet gan - iziet no mājas nolūkā nodrošināt to, lai zīdainim blakus būtu apmierināta, paēdusi un nodrošināta (ne - stresaina un puspaēdusi) mamma, kura viņam var veltīt visu savu brīvo laiku. Un lai viņam manas nespējas sagādāt nepieciešamo dēļ nebūtu jau no pirmās dienas jāaug kopā ar pilnīgi svešu aukli. Tā, lūk, ir manas mīlestības daļa, ko tas bļāvējs saņem. Un tikai nesakiet, ka tā nav mīlestība un ka es neesmu mīlējis nevienu no saviem bērniem!