Dzīves jēga

es skaidri zinu, ka cilvekam ir merkis, kura del vins dzivo. ne tads merkis, piemeram, ka tu izdoma-es tagad busu tas vai tas, bet tads merkis, kuru tev pati dzive ir paredzejusi, kurs tev ne prata nav bijis ienacis.

Manuprāt, tā īsti tādas lielas un vispārīgas jēgas dzīvei nav un, ja nu tomēr ir, tad diezin vai mēs to uzzināsim. Bet mums pašiem jāatrod kaut kas, ar ko aizpildīt to relatīvi īso brīdi, kas mums atvēlēts. Manas dzīves jēga ir paspēt uzzināt pēc iespējas vairāk, kamēr esmu šeit - iemācīties valodas, izlasīt grāmatas, satikt cilvēkus, saprast lietas. Tāds viens konkrēts mērķis man noteikti nav - tas, manuprāt, pārāk iegrožo. Pa lielam - peldu pa dzīvi un gaidu, ar ko mani atkal pārsteigs. :)

Man šķiet, ka cilvēki mūsdienās ir tālu prom no patiesā mērķa.! Reti kuram ir vērtības, kas ir nepieciešamas.

Nezinu. Neredzu jēgu.

Vīrs - DONE.
Māja - počti done.
Bērni - jāpiestrādā.

gribu, lai mans dēls izaug par laimīgu cilvēku, un lai par piemēru viņam kalpoju es :) katrā dzīves posmā ir savi mērķi un sapņi, bet galvenais - nepazaudēt sevi.

Mans dzīves mērķis ir lai es varētu darīt to ko vēlos. Tas nozīmē arī lai man nebūtu jāstrādā katru dienu un būt atkarīgas no kāda. Tādēļ vēlos sapelnīt pietiekami daudz naudas lai varētu dzīvot atlikušo dzīvi bez rūpēm,darot ko vien vēlos,ceļojot.

Izveidot lielu, foršu, laimīgu ģimeni un mazu biznesiņu, kurš būtu mana sirdslieta, kā to izdarīji mani vecāki :) Un apceļot visus kontinentus.

Pēdēja laikā visai bieži nākas meklēt jēgu dzīvei. Bet man personīgi šķiet, ka dzīves jēga ir - Darīt to, ko mīli un mīlēt to, ko dari. Kā arī - Mīlēt un būt mīlētam. Dēļ šīm divām domām es arī dzīvoju un eju uz priekšu.

Darbs, ko darīt, kāds, ko mīlēt un mērķis pēc kā tiekties...

Gribu apprecēt perfektu, super-skaistu 10/10 miljonāri (var arī miljardieri) un atdot viņai savu nevainību.

Nu, es pat nezinu, vai ir kaut kāda baigi tur lielā jēga - galvenais, censties laimīgi un piepildīti nodzīvot karu dienu, būt kopā ar cilvēkiem, kas tuvi un darīt darbu, kas patīk...

Uz doto mirkli un vispaar nezinu, vai jebkad esmu redzeejusi sev dziives meerkji/jeegu. Lielaakoties dziivoju automaatiski - jaapaeed, taatad eedu, jaaiet uz skolu, taatad eju.. Bet tas ir saistiits ar to, ka neesmu sakaartojusi savu gariigo pasauli.

Pievakare - man tas pats!
Pie sava lielākā sapņa es tiecos, līdz visam tika pārvilkta melna svītra un man ir zudusi visa iedvesma, mērķis.
Nu varbūt - apceļot pasaules skaistākās un noslēpumainākās vietas, bet, lai to darītu ir vajadzīgi līdzekļi, tad atkal jāstrādā darbs (kurš man ir, bet smieklīgi - nenopelnu pat minimālo).

Nedomāju, ka dzīvei ir kaut kāda jēga vai augstāka misija, cilvēks pats sev to formulē/izdomā, lai kaut kā attaisnotu savu eksistenci:D

Cenšos pilnvērtīgi un interesanti pavadīt katru dienu. Gribu nodzīvot savu laiku maksimāli cenšoties nesāpināt citus cilvēkus (cik jau nu tas ir iespējams) un neatstājot pēc sevis ļaunumu.

Godīgi sakot, šobrīd nezinu. Man šķiet, ka esmu kkur pazaudējusies un tāpēc tagad dzīvoju vnk...automātiski. Ceļos, daru lietas, eju gulēt, ēdu, bet...

Pie sava lielākā sapņa es tiecos, līdz visam tika pārvilkta melna svītra un man ir zudusi visa iedvesma, mērķis.

Man nesen notika tieši tas pats. Tiecos, gribēju, darbojos, lai sasniegtu un tad, kad gandrīz jau varēju ar pirkstu galiem aizsniegt...trekna svītra pāri. Laikam tajā brīdī arī pazaudēju to jēgu un mērķi.

Dzīves jēga ir dzīvot.
Ja ir normāla ģimene, bērni, tad tas ir kā dzīves piepildījums un jēga.
Ja nav ģimenes, tad baudi dzīves labumus, pilnveido sevi garīgi un fiziski.

Interesanti būtu šo jautājumu uzdot zemniekiem dzimtbūšanas laikos. Kad cilvēki piedzima kā kunga īpašums un nomira kā īpašums. Visu mūžu vergot klaušās un vēl paspēt parūpēties par sevi. Nekas tev nepieder un nekur no tādas dzīves aiziet nevar. Ja tādā dzīvē cilvēki saskatīja jēgu, dzima bērni, atrada laiku priekiem un svinībām, tad mūsdienu dzīves jēgas meklēšanas ir kā niķīga kaprīze.

Dzīve ir visgarākais pasākums, kurā jāpiedalās, tādēļ - labi pavadīt laiku, redzēt, piedzīvot, iepazīt pēc iespējas vairāk no tā, ko šī brīnumainā pasaule piedāvā. :)

Par šo es ļoti bieži domāju, bet ne pie kādas idejas neesmu nonākusi. Man sāk šķist, ka nav it nekādas jēgas. Ka mūsu eksistencei ir tik pat liela nozīme, kā jebkuram mazajam akmenim manā dārzā. Arī iedomājoties, ka varbūt dzīves jēga ir darīt to, ko mīli, man gribas raudāt, jo to galīgi nedaru un nedomāju, ka vispār darīšu, jo pasaules un sabiedrības pieņemtā sistēma tīri vienkārši tam priekšā noliek milzīgus šķēršļus. Ja godīgi, šķiet, mazāk par to domāsi, laimīgāka būsi.

Redzēt meitu izaugam par labu, skaistu, gudru un veiksmīgu sievieti.