Sveikas, esmu nu jau izmisumā - draugs man neuzticas, lai gan nav tam pamata. Vai kādai ir bijusi tāda situācija un ko darījāt?
es bieži viņam saku, ka viņš man ir vienīgais, ka mīlu tikai viņu un neviens cits man nav vajadzīgs, bet viņš tāpat domā, ka es viņu krāpju, lai gan tā nav.
Tātad pats nav svētais, vai nu pagātnē pats ir krāpis, vai viņu ir krāpusi kāda, vai tagad pats laiž pa kreisi. Uzticība, cieņa ir pamatā. Bez tās nevar.
Dille - te nu jājautā, vai viņa aizdomām ir kāds pamats vai nē?
Tas ir, ja gadījumā ballējies bez viņa un mājās pārrodies izspūrusi, saburzīta, smaržojot pēc vīriešu odeklona un cigaretēm, un kaut kur pazaudējusi apenes, tad jebkurš vīrietis izturēsies ar aizdomām, pat, ja dievosies, ka viņš vienīgais.
Ja esi kārtīga mātes meita, kas ģērbjas puritāniski, pēc darba uzreiz nāk mājās un vienīgās izklaides, ko atļaujas, ir floristu kursi vai kas tamlīdzīgs, tad džeka aizdomas ir dīvainas.
Viņam vairākas attiecības ir beigušās ar to, ka ir tikts krāpts. Neeju ballēties, bieži sēžu mājās un sarakstos ar viņu, jo pagaidām mēs atrodamies katrs savā valstī. Bet viņš domā, ka caur sms sarakstos ar citiem, jo paroli draugos viņš zin un tur speciāli nesarakstos. Sviests kkāds. Ja man viņš būtu vienaldzīgs, tad sen jau būtu pametusi viņu.
Kādas vēl paroles draugos un citur? Kārtējais paranoiķis.
Deru, ka agri vai vēlu tu viņu tāpat pametīsi. Nosēdēsi līdz pensijas vecumam mājās un tā arī nesapratīsi, ka var atrast arī normālus čaļus. Kāpēc tad sēdēt mājās, ja viņš uzskata, ka tāpat viņu krāp? Sviests. Nečakarē savu dzīvi.
To, ka pašu attiecībās meitenes ir krāpušas - nu gan jau tāpēc, ka bijis neizturams, jo prasījis paroles un visu laiku slimīgi uzskatījis, ka viņu nepamatoti krāpj, utt. :D
Jap, ir bijis līdzīgi, jo iepriekšējās viņu krāpa. Nu neko mierīgi izskaidroju, ka nekad nevienu neesmu krāpusi un nekrāpšu, neesmu tāds cilvēks. Izskaidroju, ka es viņam uzticos un lai viņš uzticas man.
A man 'draugi' (potenciālie gan vairāk) neuzticas, jo ārēji esmu easy going - atvērta, komunikabla, viegli atrodu kontaktu ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Tā nu sēžu un pārdomāju savu rīcību, tās iemeslus. Rakstu pie svešas tēmas,- ka tik uzrakstīt.
Un, jā, lielākā daļa cilvēku visu laiž caur savu prizmu, tāpēc Tavā gadījumā noteikti iesaku pievērst tam uzmanību un necensties par visām varītēm šim ko pierādīt. Ļoti iespējams, ka pats raustās, ka varētu būt kādreiz neuzticīgs or smth like that.
Kā es to zinu?
Jo arī visus redzu caur savu prizmu - zinu, ka man nepaslīdēs kāja un tāpēc man nav pamata apšaubīt otru, ka viņam tas varētu notikt.
Ja godīgi, pēc šādas pieredzes sava veida neuzticība ir pat ļoti saprotama. Pats izteikums, "ja man viņš būtu veinaldzīgs, es viņu jau būtu pametusi" pēc būtības viņam arī nav nekāds garants, jo viņš var būt kā pagaidu rezerves variants vai viens no vairākiem večiem. Ja gandrīz visas attiecības ir beigušās ar nodevību, tas jau izraisa instinktīvu sajūtu, pat, ja tur nekā nav.
Vislabākais un efektīvākais risinājums, protams, ir tikties un palikt kopā cik ātri vien iespējams ( ja to fiziski var) vai arī uzturēt biežu kontaktu, kaut caur skype videočatos, lai viņš izjustu mīlestību un patiesumu, kas arī slāpē negatīvās domas.
nu redzi, jautājums ir tagad man tev- cik lielā mērā viņš tev neuzticās un cik bieži? vai viņš tev neļauj vienai iet uz veikalu vai arī varbūt viņš tev neļauj iet vienai tusēt un dzerstīties pa klubiem pāris dienas no vietas?
kas ir tie iemesli, kas padara viņu tik greizsirdīg un kā viņš to izrāda?
greizsirdība nelielās devās ir pat vēlama.
ko tu vēl brīnies, ka attāluma attiecībās ir greizsirdība un neuzticēšanās? labāk sākat domā, kā uzsākt kopdzīvi? jūs taču visu mūžu tā netaisaties dzīvot? ja kāds no jums ar laiku netaisās piekāpties, tad labāk ir šīs attiecības izbeigt, jo jūs tikai viens otru mocīsiet. no personīgās pieredzes varu pateikt, ka, ja šādi strīdi ir, tad tādi arī būs. jo attālums dara vnk savu. varbūt, ja jūs dzīvotu kopā, daudz kas mainītos, bet varbūt paliktu vēl trakāk.
770
