Es. viņš un viņa mamma.

176

Reģ: 23.05.2011

Sveikas, meitenes :)
Jau labu laiku mani moka kāda nepatīkama atziņa, kuru vēlētos apspriest ar Jums un lūgt kādu gudru padomu :)
Situācija saistīta ar mana drauga mammu. Patiesībā viņa ir ļoti jauka sieviete un mums iespējams būtu pat ļoti labas attiecības, ja vien es nebūtu viņas dēla draudzene... Problēma slēpjās tajā, ka viņa ir šķīrusies, mans draugs ir viņas vienīgais dēls, kam tiek veltīta visa viņas dzīve, dēls pieradināts dzīvot pēc "skaldīt un valdīt" sistēmas - viss notiek pēc viņas prāta, un pat ja viņš no viņas palīdzības atteiksies, tāpat viņa visu izdarīs viņa vietā, jo "viņš taču pats neko nemāk izdarīt". Šajā ziņā viss bija ideāli, līdz uzrados es. No viņas viedokļa problēma ir tajā, ka es esmu pieradusi dzīvot patstāvīgi, neatkarīgi, lēmumus pieņemu pati un viņas "skalīt un valdīt" sistēma uz mani galīgi nestrādā + mācu draugam, ka viņam pašam ir jādomā ar galvu un viņš patiesībā ātri mācās, bet tas neiet kopā ar mammas valdonīgumu... Pēc visa spriežot, viņai ir bail, ka es viņai dēlu atņemšu, viņa daudz labprātāk draugam pie sāniem redzētu paklausīgu un padevīgu draudzeni. Man acīs nekad nekas nav teikts, parasti vai nu ignorē mani vai izturas ļoti laipni. Bet cik zinu, aiz muguras pārmet draugam, ka viņš tērē naudu braucieniem pie manis, bieži izplāno savas aktivitātes brīvdienās pēdējā brīdī, jaucot ārā mūsu kopīgos plānus. Vēl 1 problēma ir tāda, ka viņa pati dzīvokli uzturēt nevar - draugs palīdz apmaksāt rēķinus, kas ir iemesls, kāpēc mēs nevaram sākt dzīvot kopā. Es mācos Rīgā, bet draugs nepelna tik daudz, lai uzturētu mammas dzīvokli + mūsu dzīvesvietu Rīgā. Un nejaukākais ir tas, ka mamma meklē visādus attaisnojumus, lai neko nemainītu - jaunas attiecības, lai nebūtu vientuļa, viņa nemeklē, labāk apmaksātu darbu arī ne, kaut gan ir bijušas iespējas, un viņa arī necenšas mainīties attieksmē pret dēlu un mani...
Kopumā jau vairākus gadus šādu situāciju pieciešu. Nu ok, pagaidām es studēju un mani tas skar maz... Bet drīz es studijas beigšu un ar mammu vienā dzīvoklī es nesadzīvošu (to es zinu par visiem 100%, jo vēlos dzīvot ģimenē, kur man blakus ir vīrietis, nevis ģimenē, kur mans draugs tiek nemitīgi padarīts par bērnu, kas neko nemāk, nejēdz un wsp...). Tiešām šo puisi mīlu. Esam visu šo lietu arī izrunājuši, bet ne pie kāda risinājuma joprojām nevaram nonākt...
Kāda ir jūsu pieredze? Kā jūs rīkotos manā vietā?

21.03.2013 18:02 |

kikii691

2080

Reģ: 05.11.2012

man nepatik sitie cilveki kas audzina bernus ar domu, ka tad kad izaugs vinam vajadzes mani uzturet! ari es audzinu delu, bet nekad nesedesu vinam uz kakla un nepostisu vina dzivi!
mana vira mate ari nespeja samaksat pa dzivokli, bet ne reizi neludza mums naudinju, lai gan butu palidzejusi, vina tagat ire majinu laukos pa 20ls menesi un savu dzivokli izire pa 70ls menesi, uz darbu ari tiek, audze savus darzenus, kartupelus utt, vasara braucam palidzet un ar dabonam lauku labumus!
ar to es gribeju pateikt ka ja cilveks gribes kko darit vins vnm atradis iepseju, bet protams postit delam dzivi un sedet vinam uz kakla ir daudz ertak!

22.03.2013 08:54 |

cormeum

16391

Reģ: 09.10.2011

wnk cenšos iemācīt, ka pašam vajag censties domāt

Es nezinu.. meitenes, vai jums tiešām sanāk izmācīt, audzināt puišus? Cik tas ir reāli, ja puisis ir audzināts pildīt komandas? Man šķiet, ka cilvēka dabu ir grūti izmainīt.. ja, piemēram, mans puisis ir pēc dabas valdonīgs.. es viņu nespēju pataisīt par lupatu.. un otrādi..

Spruce, es Tevi labi saprotu.. bet prātīgākais, ko vari darīt šajā situācijā, ir censties iegūt puiša mammas uzticību. Pēc tam Tu vari mēģināt kaut ko ar viņu sarunāt. :)

22.03.2013 09:17 |

Anna Kareņina

1170

Reģ: 05.09.2012

mans draugs arī ir vienīgais bērns,luteklītis un mīlulis.
bet mums ģimenē ir tā,ka mēs ar mammu esam tandēms un viņi ar tēti otrs :D
mums ir savas pasēdēšanas,draudzēšanās,sarunas.
viņa vienmēr ir sapņojusi par savu meitiņu, nu es tieku mīlēta pēc pilnas programmas.

drīzāk mums ir cita problēma,ka mans draugs,kurš ir pieradis būt vienīgais,vislabākais un tikt pie visas uzmanības, nu ir ļoti greizsirdīgs. pat nezinu kā to risināt. jo dēļ tā sanāk strīdēties, jo viņš redz kā mamma pret mani izturās, un ne jau tikai mamma,mammas māsa, tētis.. visi.

22.03.2013 10:01 |

Sany

8272

Reģ: 29.01.2009

nu situācija nav vienkārša. runā ar savu vīrieti, ka tu varētu strādāt un dalīt jūs varētu rēķinus uz pusēm, bet jādzīvo jums atsevišķi. vai nu priekš mātes jāsameklē mazāks dzīvoklis vai jums abiem jāmeklē ir divi darbi. skumji, tieši šādā veidā viņa laikam domā, ka dēls no viņas nekad neaizies. parunā par šo tēmu ar draugu tā nopietnā, cik viņš ilgi ir gatavs dzīvot pie mātes un viņu uzturēt. varbūt viņš pats nemaz nekur netaisās iet. tad nu tev gan būs jāmaina vīrietis. ja jau viņa strādā, tad jau kko pati var nomaksāt no rēķiniem? vnk vīrietim arī viņa, lai cik grūti nebūtu, jānostāda fakta priekšā, ka viņš nu iet prom un kā mēs tagad 'darīsim? bet tev tur savs vārds nav jāliek. lai viņš pats ar to tiek galā. tu vari vnk ar vīrieti runāt, bet ne iejaukties sarunās ar viņa māti.

22.03.2013 13:13 |

Marta(tā foršā)

7781

Reģ: 12.11.2010

nevari atrast darbu pati?

22.03.2013 13:19 |

Lioness♥

554

Reģ: 22.03.2013

Njā, sarežģīti gan. Man ģimenē ir tāda pati situācija ar māti un manu brāli. Viņai viņš ir tikai mazs, nevarīgs, lēmumus pieņemt nespējīgs dēliņš, kuram no rītiem māmiņa nes kafiju pirms darba. Bet viņš, savukart, sevi asociē tikai ar pusaugu dēlu vecāku ģimenē taja laikā, kad pats ir laulībā, ir sieva, ir bērns. Bet par SAVU ģimeni čalis absolūti nedomā, ka tik senčiem labi. Tā man tā brāļa sieva lej gaužas asaras par šo visu. Gan smieties, gan raudāt gribas. Labi, ka esmu prom no vecāku ģimenes.

es nez, man liekas, ka tādas mātes kko kompensē ar savu šādu izturēšanos pret dēliem, lai gan ir vīrs.

Ieteikt neko nevaru, jo arī savā ģimenes situācijā labvelīgu situācijas atrisinajumu neredzu. Brāļa sieva nolemusi iet prom.

22.03.2013 13:53 |

pikapele

Reģ: 10.10.2011

Hmmm.. Mums ir līdzīga situācija. Tikai atšķirīgs ir tas, ka viņa māte nevis manu puisi uzskata par nevarīgu dēliņu, kas jāappuišo, bet uzskata, ka dēliņa pienākums ir appuišot viņu, jo viņa ir tik nevarīga, nogurusi un vēl nez kāda. 35 gadu vecumā viņai momira vīrs, un tā nu viņa līdz pat šai dienai (69 gadi) dzīvo bez vīrieša, un pieradusi, ka vīrieti viņai aizstāj dēls, t.i., mans puisis. Mani viņa ienīst, pie kam reāla pamatojuma mani ienīst viņai nav. Vienreiz viņa ir bijusi lieciniece mūsu pamatīgam strīdam ar draugu, un tad nu it kā kopš tā laika viņa mani burtiski neieredz. Bet es ļoti labi saprotu, ka tas strīds ir tikai legāls iemesls, lai viņa varētu mani mierīgi turpināt neieredzēt, kaut gan īstais iemesls ir ļoti labi zināms - vēlme piesiet sev dēliņu, un jebkura, kas mēģinās viņu atņemt būs ragana. Līdz ar to viņas mājā es neesmu vēlama, tāpēc, kad draugs brauc pie viņas, tad tas notiek bez manis, ja viņa ir blakus mans draugs neceļ klausuli, kad es zvanu, bet pārzvana pēc tam atejot, principā mūsu satikšanās un saskarsme ir ierobežota līdz minimumam no mana drauga puses.
Ko es varu pateikt - māte ir veca, nedaudz jukusi vientuļa sieviete, kas ar zobiem un nagiem turēsies pie dēliņa, lai tur vai kas un viņu pārmainīt nav iespējams. Uz viņu pilnīgi un absolūti nepsēju dusmoties, jo.. uz slimajiem un vecajiem nedusmojas. Es dusmojos uz draugu, kurš tā vietā, lai parādītu savu mugurkaulu un nostādītu situāciju tā, ka: "šī ir mana draudzene, viņa brauks ar mani pie tevis, viņa būs man blakus, ja arī tu (māte) tur būsi, un tev tas ir jāpieņem", viņš vienkārši ir izvēlējies iet vieglāko ceļu un vispār ir izslēdzis mūsu komunikācijas iespēju kā tādu.
Uzskatu, ka viss ir tikai atkarīgs no tava drauga, viņa attieksmes, no tā kā viņš nostāda šo situāciju utt.

22.03.2013 15:03 |