Sveikas meitenes! :)
Situācija sekojoša, domāju, ka arī kādai no jums kas līdzīgs ir bijis.
Ar draugu esam kopā 6 gadus, kopā dzīvojamies nedēļas nogalēs, abi strādājam ,bet vēl nepelnam tik daudz lai varētu atļauties savu dzīvokli. Es viņu ļoti mīlu, bet ir viens liels BET , man ir sajūta,ka attiecības ir iesprūdušas kkur vienā punktā. Es nejūtu ka mums būtu kāda kopīgā nākotne, vairāk es runāju par materiālo nodrošinājumu. Ir sajūta , ka mēs abi muļļājamies uz vietas...Es zinu,ka ja vajadzētu,es varētu atrast materiāli nodrošinātu vīrieti/draugu un nesatraukties cik man palicis līdz algai makā un just neapmierinātību, ka mēs katras brīvdienas pavadam pie viņa vecāku mājā (viņiem ir liela mājā)....Visa šī situācija mani sāk nospiest,sajūta ir tāda, ka es visu savu jaunību gaidu,kad kkas mainīsies, bet nekas nemainās....esmu ar draugu par to runājusi. Viņš man piekrīt, bet uz sitiena nevaram abi atrast tādu darbu, kas spētu nodrošināt to komfortu, ko vēlamies.
Citreiz ir sajūta, ka es gribētu vienkārši visu nogriezt kā ar šķērēm un sākt jaunu dzīvi bez viņa. Bet sirdij nepavēlēs,es viņu mīlu,6 gadi nav maz un vnk nogriezt visu ir nereāli grūti....
Ceru,ka kāda palīdzēs ar padomu, ka esat pašas rīkojušās šādā situācijā.
Paldies!