Bērnudārzā gāju 1-2 mēnešus, kā gāju, tā saslimu visu laiku, nepatika arī ļoti.
Man bija ome, aukles, gandrīz vienaudze māsa un visi pagalma bērni, ar kuriem komunicēju. 5 gados sāku iet sagatavošanā, 6 gaods 1. klasē, problēmu ar komunikāciju, attīstību nebija, raudāju un vēmu uz skolu ,mašīnā braucot, jo vienkārši riebās tur doties, tas arī viss.
Winterras attieksme pret pulciņiem, manuprāt, stulbuma kalngals, cik nav paziņas un draugi tā asarām mocīti cauri mūzikas skolai. Tagad izauguši pat negrib klavierēm virsū skatīties, ar vecākiem tā spiediena dēļ arī attiecības pāris gadus bija briesmīgas. Visi pārējie labprāt šad tad uzspēlē, vai atjaunina zināšanas arī tagad paņemot privātstundas.
Man ļāva visu, ko gribēju, cik ilgi gribēju, par to arī esmu no sirds pateicīga, ka gan gleznoju, gan keramikā, stikla apgleznošanā un griešanā paspeju padarboties, gan basketbolu izmēģināt, gan atrast sirdslietu tenisu un ar to nodarboties daudzu gadu garumā.
384
