Bērnības atmiņas

Jā, tā ir. Es arī pēdējā laikā atceros daudzas lietas, notikumus, smaržas,emocijas no bērnības. Nostaļģija. Vēlētos tur atgriezties.

Atceros spilgtākos notikumus no dažādiem vecuma posmiem. Bet kopumā nav gadījies tā, ka es pēkšņi atcerētos kaut kādus brīžus, kuri iepriekš bijuši izkrituši no atmiņas, bet pēkšņi atkal atgriezušies. Pirmās atmiņas man ir no 1,5 gadu vecuma - to es droši zinu, jo man ir bērnības bildes no tā vecuma un es atceros to fotografēšanās reizi. :)

Tev nu gan laba atmiņa! Es tikai no 2,5 gadu vecuma sāku sevi atcerēties.

Es daudz ko atceros, bet tā, ka pēkšņi atcerētos to, ko iepriekš nekad, tā gan nav bijis.
Iespējams, kaut kādu iemeslu vadīta tu negribēji to atcerēties. Bet tagad tās lietas kļūst aktuālas, tu vēlies kaut ko saprast/atrisināt...

Atceros smaržas, laukus, kūti, akas ūdeni, slimnīcas, rauga pankūkas un maizi, kuru veda autobuss. Un vēl es bieži naktī pamostos no atmiņām par kādu milzīgu suni mežā. Redzu māju, mežu, suni, satrūkstos un pamostos. Pastāstīju mammai, izrādās, ka dažu gadiņu vecumā esmu pārbijusies mežā no tieši tāda suņa kādā sanatorijā. Noteikti nav tā, ka es kaut ko atcerētos pēkšņi, nē, tās atmiņas regulāri ir ar mani kopš bērnības.

chanely, jā, ja tā padomā, tad Tev varētu būt taisnība. Šobrīd daudz ar sevi strādāju, garīgi pilnveidojos, lai sasniegtu sevī harmoniju. Vēlos atkal sevī sajust to neaprakstāmo bērnības prieku par...neko, par sīkumiem un mazām lietām. Varbūt tādēļ man ataust atmiņā tie bērnības brīži, kad no visas sirds, ar kņudoņu vēderā priecājos par šiem mazajiem, bet daudzajiem laimes momentiem.

Man ar atminjaam ir savaadi.. Taas arii ataust praataa peekshnji, atminjas nav vienmeer bijushas ar mani. Biezhi vien taas ir nepilniigas, taa kaa izrautas no konteksta. Nezinu, no cik gadiem sevi atceros, manupraat, vispaar diezgan veelu - varu, piemeeram, kaada notikuma iespaidaa atcereeties situaaciju, kas bija 1. klases laikaa, bet par kuru neko ieprieksh neatcereejos. Arii mamma man staastiija taadus notikumus tai pashaa saakumskolas periodaa, kurus joprojaam pati sev nespeeju atcereeties. Kaut kaadas atminjas ir arii no pavisam, pavisam maza vecuma, bet man nav taadas laika izjuutas, lai pateiktu, cik tieshi man bija gadu. Taapat ir sajuuta, ka ir kaut kas taads, ko esmu aizmirsusi, bet kas atstaajis uz mani sekas. Taa sajuuta ir taada savaada un nereti esmu gribeejusi mekleet paliidziibu, lai saprastu, kas tieshi tas ir.

Aa un man nav nostaljgjija peec beerniibas, prieciigas knjudonas vai kaa tamliidziiga.

Rīga kopš tiem laikiem ir ļoti mainijusies. Pirma lieta ko man žēl ir strūklakas sānā sporta pilij, tur tagad auto stavvieta. Nu pili nojausac ari mazliet žēl,bet struklaku vairak. Kadreiz ejot no Vidzemes tirgus tur pasedejam pa celam ,kaut lidz majam 1 min. :d