Dzīvošana pie vecākiem

Sāku dzīvot apsevisķu 22 gados, padzīvojām gadu, tagad ar draugu,pārvācamies atpakaļ uz vecaku mājām, lai sakrātu naudu pirmajai iemaksai savam dzīvoklim, tā kā dzīvojam pie vecākiem cēla mērķa vārdā :D
Esam nospraudušu termiņu - gadu... nākamajā vasarā mums ir jaievācas jau pašiem savā dzīvoklī :)

Es patstāvīgu dzīvi prom no vecakiem uzskatu, ka tad kad reāli arī pats pelni un par savu nopelnīto naudu maksā visus dzīves izdevumus. Ja vecāki to visu apmaksā tā nav patstāvība, tā ir atkarība no viņiem.

Un patstāvīgs ir sinonīms vārdam neatkarīgs, un tas ir rakstīts vārdnīcā, vairākās pozīcijās tieši noformulēts, ka tā ir neatkarība no kaut kā, kas nav atkarīgs un kuram nav nepieciešama palīdzība.

Es pati par sevi neko neteikšu, jo nevaru lepoties ar to, ka padsmit gados aizgāju no mājām, es sāku pelnīt naudu, kas ir nevis halturas, bet patstāvīgs darbs 18 gados, tagad un jau ilgu laiku naudu nevienam neprasu, bet par savu dzīvesvietu naudu samaksat nevaru, jo nevēlos dzīvot kaut kādā ūķī, par kuru atdot 80% algas, un ēst sausiņus. Es eju vēl pa to ceļu,lai sasniegtu to, ka varēsu sev atļauties labus apstākļus, ēst, rēķinus, apģerbu, augstskolu visu apmaksāju pati un iedodu šad tad mammai, kad viņai tas tiešām nepieciešams.

It kā sāku dzīvot Rīgā no 20 g.v., bet es neteiktu, ka tad sākās mana patstāvīgā dzīve, jo vecāki palīdzēja materiāli.

Bija grūti, jo esmu ģimenes cilvēks un mēs ģimenē visi esam ļoti tuvi. Vēl joprojām, aizbraucot uz mājām, gribas, lai brīvdienas nebeigtos un visi būtu kopā vairākas dienas :) bet tomēr tā ir dzīve, pieaugušu cilvēku dzīve.

Aaa un es vienmēr smejos par draudzeni, kura saka, ka dzīvo patstāvīgi no 16 g.v. vecāku pagalmā (ir divas mājas, vecākiem un otra viņai uzcelta), visu apmaksā vecāki, "strādā" pie vecākiem un lielās, ka pašai ir māja un patstāvīga dzīve. Es to tā neuzskatu...

no 19 - 23 dzīvojām ar draugu rīgā - atsevišķi, bet manījās apstākļi, darbs utt. pārvācāmies uz manām mājām, jo sanāk tuvāk darbam un māja ir tik liela, ka pietiek vietas visiem un vēl pāri paliek.
Manuprāt no tā, kur tu dzīvo nav atkarīgs, cik patstāvīgs tu esi. Ir situācijas, ka vienkārši izdevīgāk sanāk dzīvot kopā. Savā situācijā es nezinu ko mamma viena darītu tādā lielā mājā 5 guļamistabām, 2 vannasistabām utt. Māja tiek pienācīgi apsaimniekota un viņa ir atvieglota, ka viņai nav jādzīvo vienai un jātiek ar visiem mājas darbiem galā arī vienai.

16 gados parvarcos uz rigu macities un tur arii dziivoju, no macijos 4 gadus tatad sanak ka tur patsavigi dzivoju jo majas reti kad braucu. kad pabeidu skolu arvarcos atpakaļ uz savu pilsetinju tad nu luuk esmu atpakalj pie vecakiem dzivoju jau kadu kadu vai divus te, jo vnk kamer vel nv patstavigs darbs un vecaki tpt pa arzemem brauka(strada) nav jegas meklet dzivokli, dzivosu kamer metis ara, jo tomer gribu izbaudit vel to brivibu kad nav jamaksa ire un viss parejais.

pie vec'akiem lidz 15,bet ta pilnigi patstavigi no 18 :)) ar vecaakiem vissiltaakaas attiecibas :)

Pirmo reizi izvācos vidusskolas laikā - bija 16 gadi. Atradu haltūriņu. Divus gadus tā nodzīvoju un pusgadu pirms eksāmeniem ievācos atpakaļ pie mammas. Tam bija daudz dažādu apsvērumu.
Uzreiz pēc vidusskolas atkal pārvācos pie drauga - strādāju. 1,5 gadus nodzīvojām - tad izšķīrāmies. Kādus mēnešus, varbūt, piecus padzīvoju pie mammas, tad nostabilizējās darbs un izvācos. Ar tagadējo vīru sākām īrēt dzīvokli. Vēlāk aizbraucām uz Vāciju. Pēc atgriezšanās esam sava mitekļa meklējumos, jo būs mazais un vajag gan stabilu dzīvesvietu, gan finanses kārtīgi saplānot, gan arī, lai telpas būtu piemērotas un adekvātā vietā.
Nākošmēnes izvācamies un tad sanāk - būs 2,5 mēneši nodzīvoti šādi.

Bet, kas attiecās uz patsāvības uzsvēršanu, kā kaut ko ozīmīgu cilvēka dzīvē... Nezinu, man liekas pašsaprotami, ka meitene pati ieliek veļasmašīnā savas drēbes, pati tās gludina, pati gatavo sev un ģimenei, pati tīra māju utml - tas viss būtu jāmāk jebkuram savos padsmit gados, dzīvojot ar vecākiem. Un tas, ka ir nošķirta platība, tas ir, savs dzīvoklis un tikai tad sāk mācīties kas ir grīdas tīrīšana un kā vārīt olas, liekas smieklīgi.

Pie vecākiem katru dienu dzīvoju līdz 19 gadu vecumam, pirms pārcēlos uz Rīgu studēt. Pirmo studiju gadu braucu mājās katru nedēļas nogali, pēc tam jau retāk. Sāku pati strādāt tikai 22 gados un tikai to uzskatu par pilnīgi patstāvīgas dzīves sākumu.

Vairāk paskaidrojiet kāpēc dzīvošana ar vecākiem tiek asociēta ar kaut ko nosodāmu!

Es arī nesaprotu! Ja nebūtu man drauga un būtu darbs dzimtajā pagastā, es man šķiet, vēljoprojām dzīvot ar senčiem :D

Nazīc - tādēļ, ka sabiedrība ir pārņemta ar tā saucamo "jaunības maksimālismu" vai otrs trakums "pārlieku ātru pieaugšanu". Dzīvot bez vecākiem, tā ir kaut kāda man nesaprotama krutuma pazīme. Protams, pastāv gadījumi, kad tas ir nepieciešamības/bezizejas rezultātā, bet pārsvarā - būsim reāli, tā ir vienkārši tāda... nu, izlekšana uz vienaudžu fona.

stellaglmr Gluži manas domas. Mani šokē,ka vecāki tie padarīti par kaut ko tik šausmīgi un dzīvošana ar viņiem tiek kaunināta. Protams,citādāk ir ja cilvēks 25 gadu vecumā sēž uz kakla vecākiem un neko nedara,bet ja ar to viss ir kārtībā,tad kur ir problēma. Jā,tagad nav seni laiki,bet neaizmirsīsim,ka agrāk dzīvoja mājā vairākas paaudzes.

jānis,da kaut vai 50 istabu maaja- 28 gadi un kopaa ar vecaakiem- iuuuu :D :D tagad saprotu, ko tu te meklee :D

es aizgaaju 19 un bija viegli :))

Nazīc - agrāk, dzīvojot vairākām ģimenēm vienā saimniecība, katram bija savi pienākumi. Un tas šķiet normāls modelis, dzīvo ģimene un katrs dara to, kas viņam piedienas un ko viņš var izdarīt. Taču, mūsdienās - visiem patīk dzīvot prom no vecākiem, liekot VIŅIEM uzturēt DIVAS saimniecības, un es atvainojos - bet man tas liekas nekaunīgi, vēl runāt par jebkāda veida patstāvību. Tad labāk ir dzīvot kopā, ieguldīt savu darbu tā paša dzīvokļa/mājas kārtības uzturēšanā un kaut maizīti un olas nopirkt.
Smieklīgi, uzturēt sevi nemāk, mājās dzīvojot (liela daļa) neko no saimniecības darbiem nav darījuši - bet sauc sevi par patstāvīgiem, pieaugušiem vai kā savādāk.

P.S. Es nerunāju par studentiem, kuri dzīvo kojās un paši arī piestrādā.

stellaglmr ++++ Protams,ir dažendažādi izņēmumi,bet lielākā daļa tiešām mētā nez ko.

Pastāvīgi -viens
Neatkarīgi - par saviem līdzekļiem

Pilnībā piekrītu Queen teiktajam.

Patstāvīgi sāku dzīvot pēc 12.klases, kad sāku mācīties Rīgā. Tagad atceros pirmo kursu, kad man bija 100 Ls stipendija, par kuru spēju gan kojas samaksāt, gan mēnešbiļeti nopirkt, izbraukāt uz laukiem, nopirkt apģērbu, izklaidēties utt. Līdz ar to arī tad no vecākiem finansiālu atbalstu man vajadzēja ļoti maz (piemēram, vecāki nopirka datoru, bet ikdienas tēriņiem man bija stipendija).
Bet tā pavisam nopietni un neatkarīgi sāku dzīvot, sākot ar iestāšanos maģistratūrā. kādi 21-22 gadi man bija.

liidz 18... Gruuti nebija.

Apmēram 23-24 gados - vecāki paši no manis aizgāja.. :D

Kad studēju, dzīvoju kojās, vecāki uzturēja!
Pēc studijām, 22 gados sāku straadaat pati un dzīvoju atsevišķi!
Taču mainījās dzīves apstākļi un bija labāks darba piedāvājums, pārvācos atpakaļ pie vecākiem!
Šobrīd 24, strādāju, bet dzīvoju pie vecākiem!
Taču nu jau gribas visu savu, bet diemžēl alga nav tik liela, lai viena uzturētu , piemēram, dzīvokli!
Zinu arī to, ka sākumā būs grūti šķirties no vecākiem - tīri morāli, nevis fiziski!!