Dzīvošana pie vecākiem

Tāpēc jau dzīvo viens pie vecākiem.

:D

18 gadu vecumā izvācos no mājām :)

28 gadu vecumā.

Nu no 16 gadiem, jo sāku mācīties Rīgā, bet tā pamatīgāk no 18 gadiem, un nebija grūti. :)

Tieši tā paša iemesla dēļ = mājās jābūt vienai saimniecei un saimniekam. Pārējie tikai maisās pa kājām.

Kāds spiež būt diviem/divām? Bez tam, liela daļa dzīvo dzīvokļos un tur vispār nav saimnieku. Vismaz nepienāktos dzīvokļa īpašieku tā saukt.

jāni, es domāju, ka Tev mājā vienkārši tik daudz istabas, ka vecāki nemaz nepamana, ka esi atvedis meiču! :D Tā, ka vari vest arī neglītas!

Atsevišķi no vecākiem sāku dzīvot kādos 16 gados, nu tad kad vidusskolā sāku mācīties. Bet tikai tāpēc, ka skola bija blakus ģerevņā un negribējās vairs ar autobusu braukāties. Finansiāla atdalīšanās no vecākiem notika krietni vēlāk.

līdz 20 gadu vecumam. grūti nebija, jo man ar naudām palīdzēja (studiju dēļ strādāju tikai pusslodzi) un biju pieradusi gatavot un darīt citus mājas darbus

16. bet tad vecáki vél palídzéja materiáli. mácíjos citá pilsétá. universitáté jau biju materiáli neatkarígáka, jo bija stipendija un studéjoshá kredíts... bet brívdienás vienalga braukáju padzívoties pie vecákiem un palídzét vinjiem :)

Līdz 23 gadiem. Grūti tikai tādā ziņā, ka biju vecākiem ļoti pieķērusies un sākumā nespēju pierast pie tā, ka viņu blakus vairs nav.

Nabaga vecāki, kuriem uz kakla sēž pāraugušie pusaudži. :D

dzīvoju vēl aizvien pie vecākiem, gribētu patstāvīgi dzīvot, kaut kur īrēt, bet vēl nevaru apvienot mācības ar darbu un vecāki nevar mani uzturēt atsevišķi

Tas ka dzīvo kopā ar vecākiem nenozīmē ka dzīvo uz kakla. Ja pelna naudu un dzīvo ar vecākiem, tas atvieglo dzīvi visiem un ir neskaitāmas reizes labāk kā dzīvot atsevišķi par vecāku naudu, kas ir pilnīgi nesakarīgi. Ja nu vienīgi vecāki ir tik nokaitināti, ka nevar izturēt. :D

No 14..sobrid, ta nedaritu,jo uzskatu,kad parak maz laika pavadiju ar vecakiem!

19 gadu vecumā gāju dzīvot uz kojām, pēc dažiem mēnešiem sāku dzīvot kopā ar draugu. Man tas šķita pašsaprotami, ka pēc vidusskolas ir jāiet prom. Biju pat ļoti gatava.

Itkā no 19... bet tā jau neskaitās izvākšanās, jo dzīvoju citā pilsētā tā kā studēju, bet, protams, ļoti atkarīga no mātes līdzekļiem. Tas jau nekas, ka mājās ierodos varbūt 1x2x mēnesī. Būtu man un puisim savs miteklis mierīgi arī pilnībā izvāktos, jo esmu pieradusi nebūt visu laiku "ar māmuļu" kopā, esmu ļoti ļoti patstāvīga. Ar prieku māmiņai uzjautāju kādu padomu, lai viņa justos labi, ka var kā izlīdzēt arī no attāluma!

16 , no sākuma bija , kā bija...

19
nebija grūti

no 16 g.vec., kad sāku dzīvot kojās, pēc gada sāku dzīvot dzīvoklī, bet, protams, tad vēl vecāki uzturēja un pie viņiem bieži braucu ciemos nedēļas nogalēs.

Protams,kādai apstākļu sakritības dēļ paveicās,jo uzradās draugs un bija ar ko dzīvot kopā.Bet ne visām uzrodas draugi pēc vidusskolas, ar kuru dzīvot kopā. Un tās,kurām apmaksā dzīvošanu vecāki,kas tad tā par patstāvību.Tas ir tāpat kā dzīvot blakusistabā,tikai tā istaba atrodas tālāk.
Nekā pašsaprotama nav dzīvošanā atsevišķi.
Katrs gadījums ir individuāls.Atceros,ka te viens precēts pāris pie vecākiem pārvācās,jo krāj dzīvoklim.Pilnīgi normāli tas ir. Un ne visas ir izteiktas mājsamnieces.Kāda varbūt nemaz negrib būt saimniece virtuvē un nepieķeras pagaidu dzīvesvietai,bet šo laiku jūtas kā viesis, neizmantojot to ļaunprātīgi (neko netīrot un parazitējot).