Kapec?

Es arī nespēju paciest tos cilvēkus, kuri tā var darīt:(
Skatoties uz šīm bildēm es parasti gandrīz vai raudu, vispār ieraugot uz ielas pamestu, vai arī varbūt nepamestu dzīvnieku, ja viņam ir nomocīts un zēls izskats man asaras sariešas acīs.\
Vispār, tādus dzīvnieku mocītājus vajadzētu sodīt ar nāvessodu, atvainojiet, bet tie ir mani uzskati!

Vienreiz jau minēju, bet man uzbruka par manu pārliecību - man žēl tos, kas nevar sevi aizsargāt. Tie ir dzīvnieki, bērni un pensionāri. Ar prātu apzinos, ka pati sevi arī nevarētu aizsargāt pret noziedzniekiem un tomēr es kaut kā koncentrējos uz dzīvnieku tiesībām vairāk, jo mana bezizmēra mīlestība izpaužas tikai uz viņiem. Jā, cilvēki man ir žēl un man sāp sirds, bet par dzīvniekiem es varētu krist. Man pašai gribētos mazu patversmīti. Es cenšos aizskaitīt naudu tiem nabadziņiem, kas cilvēku dēļ ir sakropļoti, jo reāli tām patversmēm un biedrībām kā "Ķepu ķepā" nav to līdzekļu tik daudz, lai katru pamesto suncīti un kaķīti varētu pietiekoši dakterēt.
Varbūt agrāk par vardarbību pret dzīvniekiem tik daudzi nerunāja, jo nebija plašsaziņas līdzekļu, mūsu dienās informācija izplatās ātri. No vienas puses tas dod iespēju atrast tos debiliķus, kas dara tādas lietas.
Un nē, es neesmu veģetāriete un man ir somas no ādas, esmu liekule.

Cilvēks ir vislielākais plēsējs. Bieži vien pat liekas, ka daudzi ir bez sirds, kaut kādas cilvēcības, sirdsapziņas. Dzīvnieki, tāpat kā bērni, ir neaizsargāti, lai justu pārākuma varu, kāds krī tik zemu, manuprāt, tur jau ir kādās psiholoģiskas problēmas. Tādus cilvēkus atrast un sodīt!

Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas - dzīvnieki, kas kaitē cilvēkam un dzīvnieki, kas nekaitē.

un visa centrā jau atkal cilvēks, kuram "ir" tiesības izlemt, kuram būs lemts dzīvot un kuram mirt.

Atbildot uz jautājumu, tāpēc ka liela daļa sabiedrības arvien vairāk degradējas, zūd( vai arī vsp nekad nav bijušas ieaudzinātas) ētiskās un morālas normas. Un tas ir ļoti baisi.

laguna, ir atšķirība vai dzīvnieks tiek nogalināts ēšanai, vai tāpēc, ka kādam tas sagādā prieku.

Godīgi man cilvēkus nav tik žēl kā dzīvnieciņus. Un tādiem, kas dara pāri viņiem rokas nocirstu.Mūsdienu jaunieši ir ļoti ļauni...ehhh...

Man shii teema ir vareetu taa teikt saapiiga, noteikti neatbalstu cietsirdiigu iztureeshanos pret dziivniekiem, un dziivnieku man ir vairaak zheel nekaa cilveeku.

un cik no jums esat veģetārietes?

Es neesmu, bet patiesiibaa pateicoties shim slavenajam jautaajumam, kas katraa shaada tipa diskusijaa uzrodaas, vakardienas vakarinju laikaa, kuras negatavoju es un kuras tika pasniegtas ar galju, es to (galju) neapeedu, jo sapratu, ka nudien nejuutu vajadziibu peec taa. Taapat sapratu, ka jau diezgan ilgu laiku pavisam neapzinaati izveelos neest galju.

laguna, jā, es zinu, ka pret dzīvniekiem fermās/audzētavās visbiežāk izturas nepiemēroti. Un man tas nešķiet mazāk svarīgi.
Es neteicu, ka dzīvnieki netiktu mocīti fermās, es teicu, ka tas nav obligāts priekšnosacījums gaļas iegūšanai, un tikpat labi gaļu varētu iegūt arī bez tā.
Tāpēc nav pamatoti kritizēt to, ka cilvēki ēd gaļu, atsaucoties uz lietu, kas nav obobligāts priekšnosacījums gaļas iegūšanai. Varētu izturēties pret tiem pašiem kaujamajiem lopiem daudz labāk, - tai nežēlībai pamatā ir cilvēku neizglītotība, egoisms un skopums.

Zaptesburka - Tu domā, ka vistas skaisti iemidzina pirms nogriež viņām galvas?
Gan vistas, gan govis tiek turētas šauros krātiņos (žogos), lai pēc iespējas mazāk aizņemtu vietu. Viņas tiek barotas ar visvisādiem sūdiem, hormoniem un vēl nez ko, lai uzaugtu muskuļu masa.
Tas jums tikai liekas ne tik svarīgi, jo viņi nav mīksti, mazi trusīši vai kaķīši.

cik no jums esat veģetārietes?

Dzīvnieku nogalināšana ne obligāti nozīmē ciešanu sagādāšanu viņiem. Ja dzīvnieks tiek nogalināts tā, ka nejūt sāpes, bailes vai cita veida ciešanas, tad to nevar pielīdzināt tiem gadījumiem, par ko bija runāts šajā diskusijā.
Un vienalga, vai tas dzīvnieks ir suns, pele vai cūka.

laguna, bet kāds tam sakars? ja jau dzīvnieks ir nogalināts un gaļa tiek pārdota veikalā, tas , ka es to nepirkšu ko mainīs?

un cik no jums esat veģetārietes?

man šķiet, ka daudziem cilvēkiem ir katastrofāls mīlestības trūkums un tādēļ dara pari vājākajam. man sažņaudzas sirds ko tādu dzīrdot ikreiz un gribas , kaut to nebūtu zinājusi. man ir kauns , ka esmu cilvēks ikreiz , kad uzzinu kādu briesmu stāstu

Es ar ziņas nevaru lasīt, jo katru dienu raksti, ka tur kaķis maisā nokrāsots, tur suns izmests miskastē, SHAUSMAS vienkārši :(

Es neuzskatu, ka tā ir divkosība.
Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas - dzīvnieki, kas kaitē cilvēkam un dzīvnieki, kas nekaitē.

Es arī jūtos šausmīgi, kad ieraugu tamlīdzīgu bildi vai video. Es pilnībā nesaprotu šos cilvēkus. Vēl tagad atceros, kad man bija 10 gadi, biju pie draudzenes un draudzene drausmīgi izturējās pret savu mazo taksīti! To redzēt bija šausmīgi, es visu laiku mēģināju atturēt draudzeni, bet viņa teica, ka tā viņa viņu audzina. Tajā dienā vienkārši piezvanīju tētim, un viņš atbrauca man pakaļ. Ilgāk tur palikt es vairs nevarēju.

Es šausmīgi mīlu dzīvniekus un gribētu izglābt visus nabaga zvēriņus, bet diemžēl pilnīgi visas šīs radībiņas izglābt nav iespējams, jo vienmēr būs ļauni briesmoņi, kas slikti izturēsies pret dzīvniekiem. Bet es nenolaižu rokas un mēģinu vienmēr palīdzēt dzīvnieciņiem, kurus atrodu ievainotus u.tt. Pirms divām nedēļām uz ceļa malas pamanīju mazu kaķēnu. Uzreiz sapratu, ka viņš tika notriekts, bet es tomēr apstājos, lai apskatītos. Man bija tik žēl viņa. Ejot prom pamanīju, ka viņš sāk kustēties, uzreiz piegāju klāt un sāku skatīties vai viņš vēl elpo! Un jā viņš bija vēl dzīvs, bet šoka stāvoklī, viņam bija salauztas kājiņas, paiet vairs nevarēja, un viņam bija ievainota arī actiņa. Es nezināju, ko darīt! Sazvanīju ģimeni, bet pilnīgi visi teica, lai atstāju! Es biju dusmīga, ka neviens nevarēja man palīdzēt! Tajā mirklī būtu gribējusi būt veterinārārste, lai zinātu, kā rīkoties. Es nevarēju šo mazulīti atstāt, tāpēc paņēmu rokās sēdēju uz ceļa malas, raudāju un mēģināju atrast izejas. Pēkšņi redzēju, ka mazajam acis sāka palikt aklas... un pēc dažām minūtēm viņš nomira. Es jutos mazliet atvieglota, ka viņš tomēr aizgāja nāvē, nevis turpināja mocīties. Man bija tik sāpīgi pēc šī notikuma, es nezināju, kam viņš piederēja, viņš bija tik skaists un kopts. Noliku viņu zālītē guļam aiz koka netālu no ceļa un aizbraucu uz savu trenniņu.

Kas ir nesaprotams tajā, ka lielākā daļa cilvēku nedraudzējas ar smadzenēm? Tā ir bijis un vienmēr būs. Tāpat kā cietsirdība pret dzīvniekiem un līdzcilvēkiem.
Vienīgais, ko var darīt lietas labā ir nevis skatīties uz bildītēm un raudāt, bet gan kaut kādā fiziskā veidā arī palīdzēt patversmēm vai kaut kā tamlīdzīgi, lai nevajadzētu lieki sēdēt pie PC un raudāt.

Jo cilvēki mēdz būt slimi.


Tādā ziņā šausmas samazinātos vismaz skaitiliski, ja Latvijā būtu kā citās zemēs, kur mājdzīvniekus ir pat grūti dabūt savā īpašumā, ielās nevazājas kaķi un suņi bez pajumtes.

Šķiet briesmīgākais, ko (bez brīdinājuma!!) esmu redzējusi, ir Turībā, kriminoloģijas seminārā rādītais video, kā kaķiem un suņiem dzīviem ādu novelk, kamēr tie dzīvi pakārti pie koka. Reizēm pat šķiet, ja jau nebūtu pilns internets ar tā visa attēliem, video ierakstiem, kādam slimam prātam nebūtu pamesta jauna ideja.

Noslēpumainā - es pa šo jautājumu labāk neiedziļinos, jo tad tā sāp sirds, ka nezinu kur likties, jo zinu, ka visiem pasaules dzīvnieciņiem nevaru palīdzēt pašlaik... :((( Bet sāku no sīkumiņiem - ar sevi , ar apkārtējiem, braucam uz patversmēm, ja kādās kāds galīgs bomzīts , kas kkur uzmācīgi diedelē nopērku vai iedodu ēdienu...
Vistrakāk man likās fb pašlaik rotē tāds video un bildes, kur cilvēkus lūdz parakstīties par to, lai Ķīnā karstā eļļā necepj suņus, kurus sākumā noslīcina katlā, DRAUSMAS !!!!
Vispār es ceru, ka kādreiz man būs tik daudz naudas, lai es varētu labas summas ziedod dzīvnieku patversmēm . Godīgi sakot, man cilvēkbērnus, kas bērnu namos guļ nav žēl tik ļoti kā dzīvniekus..
Un vispār cilvēki mums apkārt daži ir tik slimi, ka gribas jautāt kā tādi vēl dzīvo...