liktenis

Paši veidojam un citu izvēles arī ietekmē.

Mūsu liktenis ir zināms ar to brīdi, kad piedzimstam.

Man protams patīk ideja par likteni, liekas skaisti. Arī ideja par dvēseles radiniekiem šķiet skaista un es gribētu, lai tā būtu. Es ceru, ka tā ir, bet esmu pārāk skeptiska, lai tam ticētu. Tāpēc laikam jau, ticu, ka mēs paši visu veidojam, bet ceru, ka kļūdos.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka savu dzīvi veidojam paši. Nekas nav kaut kur jau ierakstīts un nemaināms.

No vienas puses ticu liktenim. Uzskatu, ka viss mūsu dzīvēs notiek ar iemeslu un tāpēc, ka tā vienkārši jānotiek, bet no otras puses kaut kā dīvaini paliek, kad iedomājos, ka mūsu dzīve tiešām varētu jau būt no pirmās līdz pēdējai dienai, tā teikt, uzrakstīta un zināma. Bet kā patiesībā ir, to jau nezin neviens.

Man šķiet, ka liktenis veidojas atkarībā no tā, kādu ceļu izvēlamies, un ka vairums lietutomēr ir maināmas. :)

Es ticu liktenim no taa briiza,kad atbraucu uz savu pasreizeejo dziives vietu.

Es ticu, ka mums ir lemtas dažādas izvēles un, pieņemot lēmumus, likteni veidojam mēs paši.

ticu ka katram dzīve ir dotas iespējās, un viss atkarīgs no mūsu attieksmes un izvēles.
Protams lielu lomu spēlē arī cilveki kurus satiekam un viņu ietekme uz mūsu dzīvi un domāšamu.

Es ticu, ka mums tiek dots potenciāls, tālāk - izmantojam to vai nē - mūsu pašu izvēle. Bet laikam pēdējā dzīves stunda gan varētu būt ierakstīta ....

Ticu liktenim, bet ne pilnībā. Domāju, ka svarīgākās lietas jau ir zināmas un ierakstītas lielajā grāmatā, mūsu rīcībā ir tikai iespēja mainīt sīkumus.

Es biezi domaaju par to,ka vareeju netikt!Atceros - man prieksaa veestnieciibaa staaveeja tik daudz cilveeku ,tik daudziem atteica un man peeksni nee!Vienmeer domaaju-kapeec???
Esmu pieneemusi tik aatrus leemumus dziivee,liekas kaadreiz , kaads pilniigi vada...

par tam zvaigznēm, jā, ticu, bet liktenim...nu,tas tas pats jau vien ir :D

Nav likteņa. Gribētos, jau, lai tā likteņgrāmata katram būtu ar laimīgām beigām, bet dzīvē ir savādāk. Visa dzīve ir sakritību un nejaušību virkne. Tad drīzāk ticu karmai, vai, vismaz, idejai par to.

Nee. Gribeetos dazkaart ticeet, ka ir taads, lai ir kam uzvelt vainu par savaam kljuudaam, bet sapraats vnm njem virsroku.

Ja pilnīgi viss jau būtu sarakstīts, tad, skatoties no Radītāja (Likteņa lēmēja) puses, šķiet - kāda tad jēga? Tipa uzraksta scenāriju un mēs nospēlējam teātri? Kuram tas ir interesanti?
Es pilnīgi noteikti zinu, ka man nav jābūt bezpalīdzīgai, domājot, ka Kāds tāpat jau visu ir uzrakstījis. Šī ir brīvās gribas pasaule, gribu - laižu savu dzīvi pa grunti, gribu - kāpju augstāk. Ar saviem lēmumiem mainu dzīvi uz jebkuru pusi, kuru vēlos.
Tiesa gan, vienai "iepriekš sagatavotai" lietai gan ticu - ka mēs kā dvēseles izvēlamies mācības, kuras gūsim, pirms ierodamies šajā pasaulē. Ticu tam, ka dzīvojam daudzas dzīves un, ja iepriekšējā kaut ko līdz galam neiemācījāmies, tad šajā dzīvē tas būs jāapgūst.

Gluži tam, ka mūsu dzīvē jau viss ir nolemts-neticu. Ticu karmai.
Mēs paši veidojam savu likteni. Vai tas ir laimīgs vai nelaimīgs, ir atkarīgs no mūsu izvēlēm, domām, vēlmēm, darbībām, rakstura.

Kaadreiz tik interesanti taa pafantazeet-te ir bijusi ieraksti-meiteneem ir izveele,divi puisi,abi patiik gandriiz vienaadi-pie kura palikt?

Gan ticu, gan neticu...

Ticu, ka mums vienmēr ir divas izvēles, no kurām jāizvēlas viena. To mēs darām teju katu dienu. Un izejot no mūsu izvēles, mainās mūsu dzīves ceļš. Bet... Katra izvēle ir jau iepriekš paredzēta. Tad nu tas viss man pagaidām nav īsti saprotams - itkā ir dota brīva iespēja izvēlēties, bet tas, ko tu izvēlēsies jau tāpat ir zināms... Tad kāda jēga? Gan jau ir kaut kāda jēga... Tikai laikam pagaidām šis jautājums ir augstāks par mūsu prāta spējām un zināšanām...

gribu ticēt kaut kam augstākam, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, pat varbūt ticu, bet sajūtas ir divejādas, jo saprotu, ka tādā veidā cenšos attaisnot sevi, savu dzīvi.