Par tēmu,man gan šķiet,ka UK ir sevi izsmēlusi,un TIK labi jau tur vairs nemaz nav iekārtoties.
Es nezinu,man nauda ir svarīga un gribās dzīvot labi,bet man tā nav tik svarīga,lai es pamestu savus mīļos šeit. Es nespētu pārdzīvot,ka mani māsas,brāļa bērni zinātu mani no bildēm vai ikkgadējiem apciemojumiem,un es būtu mūžīgā tante no ārzemēm. Es gribu redzēt kā viņi izaug,pieaug,satikt viņus. Tāpat arī mammu,tēti. Nu man nepietiktu satikt viņus pāris reizes gadā. Tāpat draudzenes..
Man laikam ir citas vērtības,un pirmajā vietā lieku mīlestību- pret ģimeni un draugiem. Par naudu laimi nenopirksi.
Darbs ir šeit,protams,pakaļ neviens tūkstošus nemet,bet viens gan ko esmu novērojusi pēdējos gados,ka tas tākā slinkums /modes lieta ,ka jaunieši,kuri pat Latvijā nav vienu dienu pavadījuši darbā ( un ne tāpēc ka nevar dabūt darbu) ,uzreiz saka,ka jābrauc prom,jo te jau nekā nav. Kā to var zināt,ja pat nevienu vakanci nav izskatījuši?
Ok,ir grūti atrast labu darbu,es to zinu,pati nestrādāju neko superkrutu,bet tomēr savos 18 sāku ar ko varēju,un pamazām pieredze un zināšanas darbā auga un nu jau arī alga nav nemaz tik slikta.
Tas ,protams,nav par visiem,bet ļoooti bieži zaļi gurķīši grib uzreiz pelnīt ap 1000Ls. Nu tā gadās ļoti reti,un tiem darbiem jau reti kad pietiek ar skolas papīru ar nez kādiem bakalauriem. Vajag zināšanas un spēju ar tām strādāt. Un vispār jau vēlmi ko darīt,sisties uz augšu,nevis smieties par kādu darbu,kas redz neatbilst gurķa kvalifikācijai.
Ir nozares,kā medicīna un līdzīgas,kur atalgojums nav salīdzināms ar ko citu,bet pirms studijām,visi taču zin uz ko iet un kāda situācija šajā nozarē.
1195
