Ir tāda problēma, ka nesen izšķīros no drauga. Bijām kopā divus gadus. Viss bija pasakaini līdz brīdim, kad viņš aizgāja no darba un sāka sēdēt mājās, spēlēja datorspēles un aizmirsa par mani, par to, ka es arī esmu.
Kad pēc garas darba dienas atgriezos mājās viņš man nebija pat sataisījis ēst, par durvju atslēgšanu nemaz nerunājot. No datora nogāja tikai tad, kad pats sagribēja arī ēst.
Pēdējo reizi, kad strīdējāmies es viņam pajautāju, vai vēl ilgi tā darīs, ka sēdēs, nemeklēs darbu un nemainīsies. Viņa atbilde bija - jā.
Tad nu es izšķīros par lēmumu, ka nevēlos ar tādu cilvēku saistīt savu mūžu un tērēt laiku.
Tagad pagājis mazāk, kā mēnesis un viņš bez manis ir mainījies, raksta katru dienu uz draugiem.lv pa 5 vēstulēm. Ne jau īsām, bet tādām, kā esejām. Zvanās un lūdz vēl vienu iespēju, kad saku, ka ir par vēlu, viņš atbild, ka nav un ka zin, ka es viņu vēl mīlu.
Kaut gan tā tiešām nav, vairs nemīlu, nav nekādu jūtu. Bija atnācis pat uz manu darbu un lūdza piedošanu visu kolēģu priekšā. Un pēc tam visi kolēģi joprojām par mani runā un sačukstas aiz muguras. Tā teikt, pamatīgi apkaunoja.
Tagad man pret viņu tikai vienas lielas dusmas.
Kā man sadzīvot ar vēstulēm un zvaniem un visām lietām, kas par viņu atgādina? Pat, ja es ignorēju un neatbildu, viņš tāpat raksta. Saka, ka es esmu vienīgā un bez manis viņš paliks vecpuisis vai arī adoptēs kādu bērnu.
615
