Varbūt šī būtu kārtējā tēma pie problēmām par pašvērtējumu, bet situācija ir šāda. Vienmēr, kad jādara kaut kas jauns, ko iepriekš neesmu mēģinājusi, sākas problēmas. Visa pamatā ir diemžēl ir mana māte, kas VIENMĒR mani par visu kritizēja.
Varbūt smieklīgi, bet jau 1. klasē, kad man nesanāca perfekti glītraksti, viņa mani lamāja par nepietiekamu centību un draudēja aiziet no mājām un pamest mani vienu.
Tā viss turpinājās ar jebkuru jaunu mēģinājumu kaut ko darīt - gatavot ēst, tīrīt kaut ko, pat rakstīt adresātu uz aploksnes. Kā šķība rindiņa vai traipiņš uz grīdas, tā kliegšana, lamāšanās, ka esmu nejēga, neko nejēdzu izdarīt.
Pēdējās pērles jau bija lāsti - tava vīra māte tevi neieredzēs, jo tu neko nejēdz kārtīgi izdarīt, vīrs tevi agri vai vēlu pametīs un atradīs labāku... Utt.
Tagad vīrs patiešām skaišas dažādos gadījumos, jo es vienkārši iekšēji baidos, ka man nesanāks un atkal būs lamāšanās un pārdzīvojumi.
Viņam ir grūti saprast to, ko nav piedzīvojis.
Zinu, ka vbt vajadzētu ar šo problēmu griezties pie nopietna speciālista, taču šobrīd nav tādas iespējas. Un esmu ievērojusi, ka meitenes šeit dod tiešām labus padomus, tādēļ varbūt varat ieteikt kaut ko, lai es tiktu pāri šai problēmai? :)
525
