Iegāzējam

Man liekas, ka gāzu palaišana ir nevis tuvības jautājums, bet ētikas. Es ar mammu esmu tuva, bet viņas priekšā nelaižu smaciņu, jo tas otram cilvēkam ir pretīgi. Tieši tāds pats princips man ir ar otro pusi. Man nav kaut kāda attiecību "nopietnības" pakāpe, kurā es sāku laist gāzes.

:D :D JĀ! es vienmēr par šo jautājumu esmu domājusi, man personīgi paliktu pretīgi no mīļotā puses.

kaut gan, ja mīli, tad jau visādi utt

Man nav nekādu problēmu ar to, un draugam arī pilniigi vienalga, ierēc un viss :D

Ja paspruuk, tad paspruuk. Nevar otru barot ar pupinju zupu un peec tam 3h ilgaa braucienaa ar mashiinu prasiit, lai nelaizj gaazes. :D

sliktaakaa naave-nosmakt piebezdeetaa telpaa.. :D
pedejaa laikaa taadeel vairs negatavoju virietim pupinu,kapostu un zirnu zupas.. :D

Viņš to dara manā klātbūtnē, bet no manis nav dzirdējis ne skaņas :D Un vienmēr man par to pārmet.
Es saku, ka man tādas lietas nav jādara cita klātbūtnē, ja vajag aizeju kkur citur :D

Par tēmu :D

Tēvs vienmēr un visur pirdis bez sevišķas kautrēšanās- tā ka man ir bērnības trauma. Tēvs pirda, es sarku :D
Vīrs mēdz reizēm nopirsties manā klātbūtnē. Reaģēju pēc garastāvokļa- reizēm parēcu, reizēm pakauninu:D Bet nu vispār man tas liekas baigi kretīniski (jau pieminētā bērnības trauma), tāda kā necieņa pret otru. Vairāk ētikas, nevis tuvības jautājums.
Es neatļaujos pirst cilvēku klātbūtnē. Vīrs par mani jokojoties saka, ka es nekad nepiržu un droši vien ka nemaz nekakāju- es tāda ēteriska būtne esot :D

Es to nedaru neviena klātbūtnē, jo man liekas, tas nav ētiski un smuki.
Draugs dara to manā klātbūtnē, un par to vispār nekaunās. :D

Man pašai no sevis kauns, ka tā ir sanācis, pat tad ja esmu vienatnē, nemaz nerunājot par to, ka tas notiktu kāda klātbūtnē. :D

Bet bijušajam puisim baigi gāzējās puncis. Manā klātbūtnē viņš nelaida savus "labumus" pastaigā, pat tad, kad dzīvojām kopā, līdz vienu jauku dienu viņš vairs nevarēja piecelties no gultas bez sāpēm zarnu rajonā. Ārsta diagnoze - sakrājušās gāzes. :D

Nav man kāda noteikuma šajā sakarā, vienkārši pati nedaru un šķiet, ka arī apkārtējiem (lasīt - tā brīža partnerim) tas nostrādā kā nepieciešamība savaldīties.

Piekrītu, ētikas jautājums. Es ar neatļaujos ne drauga,ne citu priekšā. Un teiciens: Kas dabīgs, tas nav pretīgs! Šādās reizēs riktīgi sadusmo. :D
Citreiz,ja gadās - oky, bet tad jau nav uzreiz skaļi, tas jāapspriež.

Gāzes laiž pilnīgi visi - es domāju, ka katrs ir kādreiz dzīvē apēdis kaut ko tādu, no kā sapūšas vēders. Taču citu klātbūtnē to ir tikpat nepieklājīgi darīt kā urbināt degunu - ja ir tāda vajadzība, var taču aiziet uz WC un izgāzēties pēc sirds patikas. :D Cita lieta, ja tas notiek miegā, jo tad to neviens nevar kontrolēt. Nu un ja kaut kas nejauši izsprūk publiski, tad pieklājīgiem cilvēkiem vajadzētu izlikties neko nemanām.

šī tēma man atgādināja par klasesbiedru, (veseliem diviem) kuri var mierīgi stundu laikā, kad klasē ir skolēni un skolotāja palaist gāzi, pieskarties blakussēdētājam un pateikt ''appirsts'' un iespējams vēl pavēdināt uz viņa pusi šo smaku.

pretīgi.

Neee,es tā neatlaujos citu klātbūtnē darīt,neērti. Draugs gan pirz kā nelabais :D bieži kauninu viņu par to :D

Draugs gan pirz kā nelabais

:D:D:D

Nu parasti jau meginam nedarit to,bet gadas jau citreiz nejausi :D

Man liekas, ka gāzu palaišana ir nevis tuvības jautājums, bet ētikas. Es ar mammu esmu tuva, bet viņas priekšā nelaižu smaciņu, jo tas otram cilvēkam ir pretīgi. Tieši tāds pats princips man ir ar otro pusi. Man nav kaut kāda attiecību "nopietnības" pakāpe, kurā es sāku laist gāzes.

+1
Man ir tieši tāpat.

Ne reizi šo 7 gadu kopā būšanas laikā neesam atļāvušies to darīt otra klātbūtnē piemēram skatoties tv, man tas liekas ļoti nepieklājīgi. Tas ko dara tualetē mani nesatrauc, kur citur ja ne tur.

Sabāž savus mūļus forumā un pēc pāŗis h sāk diskutēt par bezdēšanu drauga klātbūtnē...

Man tas nav pieņemami. Elementāra ētika un pieklājība.
Purkšķu joki arī nekad nav šķituši smieklīgi.