Priecājos, ka to kādam varēšu pastāstīt. Sakrājies uz sirds. Garšs stāsts, kuru centīšos īsi un kodolīgi uzrakstīt.
Ar vīru tai laikā šķīros. Palika tikai oficiālā daļa. Darbā kolēģe gribēja izjokot vienu paziņu. Sarunājām, ka es runāšu pa telefonu. Tā mēs iepazināmies. Sākumā jau vispār neko nedomāju, probllēmām aizsista galva bija. Viņš nezināja neko par mani. Ik pa laikam zvanīja uz kolēģes nr un runāja ar mani. Jo es nedevu savu nr. Sāpēja vēl sirds par pagātni. Sāka ļoti interesēties, uzzināja manu nr. Kaut arī nezināja kā es izskatos. Sākām sazvanīties, sarakstīties. Tik bieži man rakstīja, ka citreiz jau bija grūti pastrādāt. Satikāmies. Patikām viens otram. Sekoja tāda aplidošana. Puķes, dāvanas. Daudz, daudz un garas sms. Tādi skaisti vārdi. Runājām pa telefonu līdz četriem un pieciem ritā. Rūpēšanās par mani. Katrs dzīvojām citā pilsētā, tāpēc tikšanās bij apgrūtinoša. Tikāmies pa naktīm, un no rīta mani aizveda uz darbu un tad brauca uz savu pilsētu strādāt. Ciemos brauca pie manis ar lieliem maisiem...ēdamā, puķēm utt. Skaista vasara bija. Pikniki, uguns, peldēšanās, ceļošana utt. Samilējušies bijām. Es ticēju pilnībā viņam un viņš man. Un tiešām viņā redzēju tādas vīrieša vērtības, kuras bij secinājusi, ka vēlos vīrieti redzēt pēc izjukušās laulības. Skatijāmies, kur dzīvot utt. Viņš gribēja, lai pametu darbu. Sākās darbā problēmas. Dažāda rakstura neizplūdīšu sīkumos. Man strādat patīk. Bet tomēr aizgāju. Neesmu mājās sēdētāja. Bij viena darbošanās, taču tiku izslēgta no sabiedrības, teiksim atklāti man riebjas mājās sēdēt. Sāka likties, ka viņs man retāk zvana, retāk saka jaukus vardus utt.Viss kaut kur pazuda. Sākās otrādi, es pie viņa sāku braukāt. Palīdzēju viņam darbā. Nu jau ir daži mēneši kā pagājuši un man sirds sāp. Kopā esam. Saka, ka mīl. Un man tas esot jāzin. Mums abiem 10 gadu starpība. Viņš vecāks. Domas nopietnas. Bet par kopīgo kopā dzīvošanu vairs nerunā. Viņam problēmas darbā, finanses, saka, ka uz pavasari vai vasarā viss atrisināšoties. Tagad jau zvana tris reizes dienā. Palicis nevērīgāks pret mani, nelutina tik ļoti. Sākumā burkšķeju par to, bet saprotu, ka labāk klusēt. Panākšu tikai pretējo. Sāp, jo zinu, ka šobrīd pareizais ceļš ir sākt strādāt atkal. Vairāk sakopt sevi un likt viņam mieru par attiecību tēmu...citādi pazudīs viss. Atkāpties ir sāpīgi, bet vismaz šādi man pastāv iepēja, ka viss būs kā agrāk.
Fakts nejauks un jauks. Viņam ir māja. Pusuzcelta. Esmu tur bijusi vairākas reizes, taču viņs neaicina tur dzīvot. SKARBI. Es arī tur neuzprasos. Pat neesmu prasijusi. Ģimenes kopīgs..tētis un pamāte tur bieži ir...kaut kas tāds ir ar to māju ko man nestāsta. Pieņēmu to. Kas vēl...neesmu iepazinusies ne ar vienu viņa radinieku.
Esmu uzlikusi tādu kā termiņa iztecējumu. Vasaras vidus. Ja kas nemainisies, viņam jālauj man iet un jābeidz mani mānīt, lai man ir iespēja satikt kādu citu cilvēku.
Vēlētos dzīrdēt kādu jūsu domu, viedokli par visu šo.?! Daudz jau visādu vēl sīkumu, bet visu sarakstīt nav iespējams.
Mēs pārāk daudz atklājamies vīriešiem, to esmu secinājusi. Jākož sev pirkstos....
13
