Nu, godīgi runājot, atzīstu, ka eju pēdējo mēnesi gulēt ar asarām, tādēļ lūdzu neizteikt pārāk tiešus un ļaunus komentārus, jo tēma ir ļoti siirdij sāpīga.
Situācija sekojoša.. agrā jaunībā, kad bijām pārāk mazi, lai būtu kopā, bijām samīlējušies viens otrā. Šādas simpāyijas, kas izraisīja gan laimīgus brīžus, gan arī lielus pārdzīvojumus ilga 2 gadus. Tad mūsu ceļi pašķīrās. Ilgu laiku viens no otra neko nedzirdējām. Bet nu pēc vairākiem gadiem kontakts pēkšņi atjaunojās. Jutos kā pasakā. Jūtas bija divtik saglabājušās. Viņš ir vienīgais, kurā jebkad izdevies iemīlēties, kuru esmu sev pielaidusi tik tuvu klāt. Diezgan ātri, bet, balstoties uz pagātni, ļāvos visam. Pāris reizes tikāmies. Bija skūpsti, tauriņi, patiess mīļums. Kādus divus mēnešus nodzīvoju trakā reibonī. Un šķita, ka no viņa jūtas un nodomi ir vēl nopietnāki. To pauda gan vārdi, gan darbi. Bijām praktiski pāris, vien šķīra vēl tikai jautājums no viņa.
Pasaka, vai ne?
Vienreiz gan viņš teica, ka es ar laiku ieraudzīšu, ka viņš šobrīd vienkārši nevarot. Bet tobrīd tā neīpaši sapratu, ko viņš bija ar to domājis.
Bet tad notika kas tāds, ko nekad, nekad nebūtu paredzējusi. Ja agrāk viņs man deva ziņu vairākas reizes, mums gandrīz katru dienu bija ikvakara sarunas, kas atņēma miegu. Bet tad dienu pēc dienas nedeva vairs nekādu ziņu. Pati vienreiz zvanīju un rakstīju, nekādas atbildes. Pat pārliecinājos, vai viņam viss kārtībā. Un jā. Viņam ir, bet man ne. Šis ir stāsts par to, kā viens cilvēks man salauza sirdi divreiz.
1372
