Vai esat kādreiz kādam puisim rakstījušas vēstuli? Papīra formātā, nevis draugiem.lv vai facebook.com, vai arī kādā citā sociālā portālā? Un kādam, ar kuru nemaz neesat bijušas attiecībās?
Ir tā, ka es ļoti vēlētos kādam pateikt, kā es jūtos, vienkārši pateikt, kā ir, un arī tā kā atvadīties, taču labi apzinos, ka varu izskatīties ļoti muļķīgi, tā rīkojoties.
Īsti nezinu, ko vēlos panākt. Atvieglināt savu sirdi, sagādājot pati sev tik nepieciešamo noslēgumu? Uzkraut otram savu emociju gammu un vēl vairāk barot viņa ego? No vienas puses, saprotu, ka man nav nekāda pamata ko gaidīt - es dodos prom (ne uz visiem laikiem, taču tomēr pietiekami ilgu laika periodu), taču, no otras puses, labi apzinos, ka justos vīlusies, nesaņēmusi pilnīgi nekādu pretreakciju. Varbūt rakstīt tādu vēstuli patiesībā ir mana egoisma pilns akts?
Vienkārši pēdējā laikā esmu sākusi aizdomāties, cik ļoti cilvēki paši sev sarežģī dzīvi. Tā taču ir tik īsa, un es nekad nesekoju savai sirdij un sāku domāt, ka varbūt tieši tā ir mana problēma.
Taču ļoti, ļoti baidos šādu soli spert. Vislielākās bailes - ka nenovērtēs, nesapratīs, pasmiesies...
Es varbūt ne tik ļoti gaidu jūsu padomus, kā man rīkoties - rakstīt, nerakstīt, dot, nedot (jo nianšu pat vienam mazam stāstam ir tik daudz), bet gan jūsu pieredzi/stāstus ar vēstuļu rakstīšanu.
Ir taču tik daudz taisnību. Kā lai atrod savējo?
13
