Gribētos piemetināt, ka vegānisms un veģetārisms principā ir primāri nevis vnk ēdienkarte, bet dzīveids! Tam pamatā ir kādi uzskati par dzīvniekiem! Vieni vegāni vnk neēd neko kas ir dzīvas izcelsmes - bet tādu ir ārkārtīgi maz, jo sanāk tāpat, ka viss trukstošais no tabletēm jāuzņem, kaut vai omega3 - dzerot zivju eļļu tu jau it kā tapat uzņem dzīvnieku. Bet nu cik ir diskutēts ar domubiedriem par šo tēmu, tad jau sen uzskata, ka īsts vegānisms nemaz neeksistē!
Tad ir vegāni, kas arī ir lielākoties pārstāvēti LV - neēd vardarbīgā veidā iegūtus produktus - nogalināta dzīvnieka gaļu, olas, zivi! Tā kā piens iegūts nevienu nenogalinot tajā nav dzīvnieka ciešanas! Bet tāpat te šmaucas, jo zivs eļļu dzer gandrīz visi :) Tādi vegāni arī apģerbā un sadzīvē nelieto (vai minimāli ierobežo) ādu, kategoriski pret kažokādām un tml!
Ir arī vegāni, kas tikai ēd atbilstoši, bet nēsā kažokus un ādu.
Es uzskatu, ka visi šie veidi ir kā līmeņi pa kuriem kāpj, kad uzsāk šādu dzīvesveidu! Sākumā jau visi ir veģetārieši (bez gaļas), bet vēlāk jau kāda daļa vēl vairāk atsakās! Kāda daļa tālāk par gaļu netiek, jo ar to jūtās apmierināti...
Man vislielākās problemas ir ar olām - grūti ikdienā bez olām, ja gatavo sarežģitākus ēdienus - mērces, mīklā ceptus dārzeņus, pankūkas, mīklas izstrādajumus. Plikas olas man izraisa riebumu. Ja vajag gatavot ēdienu, kur obligāti vajag olas, tad nopērku eko olas no vistām, kas nav turētas sprostā.
Es pati vnk izjūtu riebumu pret gaļu, olām. Esmu mēģinājusi bez zivs, bet laikam mans organisms tam nav vēl gatavs, jo pēc mēnešiem diviem sākās problemas, kuras pamatīgi izjutu uz sevis un tad atkal sāku zivju eļļu dzert un pagāja viss. :)