Ar šīs tēmas uzsākšanu, es, protams, riskēju, bet man tiešām šķiet, ka varbūt būtu noderīgi un interesanti palasīt dažādus viedokļus. Pirms metamies iekšā, man nenāk ne prātā kādu aizvainot, sadusmot vai provocēt.
Zinām, ka mūsdienās medicīna platiem soļiem ir gājusi uz priekšu. Var veikt dažādas analīzes arī sakarā ar grūtniecību u.c. Vispār par šo tēmu aizdomājos, redzot, paziņas ģimeni, kurā aug bērniņš ar BCT.
Kāds ir jūsu viedoklis - vai tad,ja analīzēs atklātos(nezinu vai tā jau var, bet ja nē, tad domājam nākotnē), ka gaidāmais bērns ir smagi slims - BCT, Dauna sindroms un tml. vai bērnu paturētu, vai veiktu abortu? Vai uzskatāt, ka ja "liktenis" tā ir lēmis, tad tā tam jābūt un audzinātu, mīlētu tādu, kāds viņš ir, vai tomēr izmantotu mūsdienu tehnoloģijas un bērnu nepaturētu?
Zinu, ka smaga un zināmā mērā muļķīga tēma, bet pasaule uz to iet. Vai tas ir labi, ka mūsdienās dabiskā atlase izpaustos šādi, pašu vecāku rokām, bērnus ar smagām slimībām pat nelaižot pasaulē, vai tomēr uzskatāt, ka tā ir bēgšana no problēmām un nevajadzīga iejaukšanās? Vai izvēle laist šādu bērnu pasaulē ir iespējas došana viņam, vai nežēlestība,apzinoties, ka visu mūžu viņš var palikt nespējīgs par sevi parūpēties?
13796
