Ētiskā dilemma(vēl mazliet par abortiem)

Katram citadi ta attīstība, ar laiku staigās. Ar tiem bērniem ļoti jānemas, lai pamekle krievu saitos ir speles tadiem mazuliem ļoti palidz attīstībā. lai iet uz Montesori istabu. Viss notiksies, tas gan prasa daudz laika un darba, un nervus.

Tieši tā Kubiete - vajag daudz darba un jāvelta milzum daudz laika! Biezi vien sieveites aiziet prom no darba, lai visu laiku būtu ar Daunu. Es nebūtu agtava visu savu dzīvi veltīt šādam mērķim. Un ja vel ir citi bērni gimenē, tad vai nu tiek pamesti novārtā vai viņu dzīve tiek pakārtota Dauna vajadzībam. Skarbi tas viss ir. Nepakļautu savu gimeni kam tādam - labāk kārtīgi izaudzinātu vienu veselu nekā bojātu dzīvi veselajam, lai apkoptu slimo. Visus bērnus jamīl vienādi un negodīgi, ja tiek lemts par labu vienam uz cita rēķina!

Ella+

Es veiktu abortu. Un uzskatu, ka vienalga - slims vai vesels beerns - ir jaaciena sievietes izveeli un nevar nosodiit, ka vinja patureeja vai nepatureeja beernu.

Jau vairākus gadus it kā ir tāda iespēja, aizdomu gadījumā veikt DNS analīzes vēl nedzimušam bērniņam. Esot bijuši daudzi precedenti, kad ir dzimis vesels bērns, kaut arī ārsti silti ieteica no viņa atbrīvoties.

Pat ja kādreiz varēs 100% zināt, "kas lācītim vēderā"... es laikam izvēlētos netaisīt šīs analīzes.

Tagad būtu jāvelk ārā vecie ģenētikas pieraksti, lai pateiktu precīzi, bet Dauna sindromam ir 3 pakāpec (noteiktas pēc IQ) - lielākā daļa ir vieglajā pakāpē (IQ aptuveni 70), kas ir spējīgi mācīties, strādāt, utt., bet viņiem ir nepieciešama gana specifiska apmācība un piemērots darbs jo cilvēkiem ar Dauna sindromu raksturīga iestrēgšana darbā (piemēram, nevis vienkārši nomazgā trauku, bet katru trauku berž 5 minūtes) un rigiditāte (necieš straujas plānu maiņas, pārmaiņas). Bet tad ir vēl abas pārējās pakāpes, kurās cilvēks nevar ne dzīvot viens, ne par sevi rūpēties un ir kopjams (īpaši pēdējā pakāpē, kad cilvēks ir tā saucamais ''dārzenis''). Iespējams, ja Latvijā būtu normālas atbalsta programmas, skolas, apmācība vecākiem, utt. pirmā pakāpe nebūtu tik traki, bet neesmu pārliecināta, ka analīzēs vai kkur citur var noteikti pašu pakāpi - Dauna sindroms ir hromosomu patoloģija (47 nevis 46 hromosomas + kaut kas tur bija ar 21. hromosomu, tagad vairs precīzi neatceros) - jo analīzēs parādās, ka tā patoloģija ir. Līdz ar to pieļauju, ka vismaz pagaidām nevar zināt, kurā Dauna sindroma smaguma pakāpē piedzims bērns (varbūt var zināt un es tagad galīgi muldu, vienkārši neesmu dzirdējusi par tik precīzu analīzi). Bet ja pagaidām tiešām nav iespējams noskaidrot, kurā smaguma pakāpē ir embrijs, tad tā ir tīrākā laimes spēle.

atkarīgs no tā, cik smaga būtu pataloģija. protams, ja būtu skaidri redzams, ka bērns jau mirs pirms būs dzimis, nebūtu citu variantu, kā taisīt abortu. pārējos gadījums bērnu paturētu, neatkarīgi no tā, vai dzīvos pāris mēnešus vai pāris gadus.
http://youtu.be/th6Njr-qkq0

Es bērniņu nepaturētu.. pat grūti kaut ko rakstīt, roka īsti neceļās...

Teorētiski spriest un būt reāli tādā situācijā ir divas pilnīgi dažādas lietas. Gribētu tajā izvēles brīdī būt klāt un redzēt visas tās ''nepaturētu'' dāmas.

Nelaistu pasaulē slimu bērniņu. Būtu pārāk grūti noraudzīties mazā ciešanās. Vidusskolas laikā piestrādāju sociālajā centrā, kur palīdzēju slimiem bērniem(dauna sindroms, bct, aids u.c.) integrēties starp apkārtējiem (kopā rotaļājāmies, veidojām dažādus darbiņus), tomēr man tas emocionāli bija pārlieku grūti, šādi bērniņi atņem ļoti daudz enerģijas un ir sāpīgi apzināties, ka lielai daļai nav iespējams palīdzēt.
Zinu vienu pāri, kas izvēlējās laist pasaulē bērniņu, kam jau sākotnēji tika diagnosticēts dauna sindroms. Bija iespējams veikt abortu, bet tomēr to neizdarīja. Nezinu, kā viņiem iet pašlaik, bet nu mazajam vajadzētu būt apmēram gadiņam.

Pirmkārt, pasaule ir pārapdzīvota. Skarbi, bet tas šādā situācijā ARĪ ietekmētu manu lēmumu.
Otrkārt, man pat laba mediķe, kam pašai ir bērni un tos ļoti mīl, atzinās, ka aizdomājas - jaunā paaudze un sabiedrība ir tik slimīga daļēji tādēļ, ka ir paaugstinājies arī tolerances, mākslīgas uzturēšanas pie dzīvības, iekļaušanas sabiedrībā līmenis. (Plus, protams, visi vides, pārtikas un ķīmiskie faktori, bet tas ir viens no). Tāpēc es negribētu laist pasaulē, būsim godīgi, neproduktīvu, no citiem pilnīgi atkarīgu bērnu. Jo... būšu pavisam atklāta... man bērni vispār - nu tā.., tāpēc ģimenes pieaugumu plānošu tikai kā dzimtas turpinājumu. Un kā tautā saka - galvenais ir veselība...

Veiktu abortu. Neesmu tik speeciiga, lai speetu visu dziivi vilkt liidzi slimu, neizsargaatu cilveeku.

Jap, BCT neiedzimst, tās ir sekas, tāpēc šādā gadījumā sievietei vairs nav izvēles, protams, var atstāt slimnīcā, ievietot baby boxā, ievietot bērnu patversmē. Ja būtu ļoti smags gadījums, un ārsti liktu izvēlēties cīnīties par bērnu ( visu mūžu būtu kā dārzenis) vai nedarīt neko un ļaut aiziet, tad es ļautu bērniņam aiziet.
Ja tā ir ģenētiska slimība, tad visticamāk veiktu abortu, jo ja ir slims bērniņš, tad savas dzīves vairs nav, viss pakārtojas viņam, visskumjākais ir tas, ka viņš paliks bērna prātā visu mūžu, nenotiks izaugsme, un ir jācīnās ar visiem nagiem un ragiem, lai tas bērns iemācītos staigāt, un pateikt dažus vārdus, labākajā gadījumā.

já, diemzhél, es taisítu abortu. es neesmu par sevi párliecináta, ka spéshu veselu bérnu normáli izaudzinát, kur nu vél slimu. :( bet laikam atkarígs, kura ménesí abortu... nez vai 5 pieméram spétu... es vairák gribétu, lai medicína attístás tá, lai bútu iespéjams sho visu izárstét...

Es nezinu, ko darītu, bet noteikti nevēlētos likt bērnam ciest. jo kāda viņam var būt dzīve? viņš pat visticamākais nevarēs izveidot savu dzīvi un normāli dzīvot, mācīties, strādāt, iet kkur ar draugiem. kaut gan es nezinu, kā būtu, ja es būtu stāvoklī un ko tādu uzzinātu. varbūt ieslēgtos tas, ka gribētu viņu paturēt, jo varbūt tā ir mana vienīgā iespēja.

Skatos, te dazaam ir nepareizs prieksstats. Dauna sindroma slimnieki neciesh. Ciesh ar sirds mazspeeju beerninji un fiziskajaam kaiteem. Dauna sindroma cilveecinji uztver dziivi daudz vienkaarshaak un vinjiem daudz nevajag, lai buutu laimiigi. Katraa zinjaa vinji biezji vien ir laimiigaaki par mums, veselajiem un fiziski vinjiem nekas nesaap tikai deelj taa, ka vinji ir Dauna sindroma slimnieki un vinji arii negrimst depresijaa deelj taa, ka vinji nav taadi pashi kaa paareejie. Vieniigie, kas ciesh, ir vecaaki shaados gadiijumos.

Piekrītu kristai. Tie bērni ir laimīgi, jo viņa nezina, kā ir savādāk, viņiem tas liekas normāli, ka viņi tādi ir.
Arī bērni, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir zems intelekts un dažādas pataloģijas, viņi jau nesaprot, kas viņiem kait, sēž savā ratiņkrēslā un smaida, bet vissmagākais brīdis ir tas, ka tev ir jāstrādā ar bērnu, kuram intelekts ir normāls, bet viņš ir piekalts ratiņiem, nevar parunāt, pakustēties un viņš SAPROT, kas notiek, šādās situācijas sirds sažņaudzas.:(

manir grūti saprast, ka to, ka viņi necieš, bet varbūt arī. neesmu ārste. bet tik un tā, kad par šiem cilvēkiem rūpētos, kad viņiem nebšu vairāk vecāku? un piekrītu tam viedoklim, kad pēc tam tas iespējams paliek uz to cilvēku pleciem, kuri nepiedalījās lēmuma pieņemšanā (māsas, brāļi). principā, ja pieņem lēmumu paturēt šādu bērnu,. tad tā ir nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem, it sevišķi, ja ar viņiem neaprunājas. bet no otras puses ir tā, ka mēs nedrīkstm nogalināt. tikpat labi mēs varam pieiet klāt un kādu nogalināt tikai tāpēc, ka viņam nav kāju, jo redz viņš cieš un citiem ir grūti viņu aprūpēt. tāda kā dilemma veidojas.

Pilnīgi piekrītu te meitenēm, kuras teica, ka paši bērni necieš - tieši tā arī ir. Viņi pat nekad neaizdomātos, ka ir citādāki, ko tas nozīmē, utt. (kas ir loģiski, ņemot vērā viņu zemo intelektu) - ļoti bieži ir priecīgi un smaidīgi (ir gan arī gana daudz gadījumu, kad šādi bērni emocijas neizrāda vispār). Tas par to, ka šādi bērni cieš ir tāds pats stereotips kā tas, ka bērniem ar Dauna sindromu ir daudz izteiktāka seksualitāte - patiesībā viņiem vienkārši daudz sliktāk funkcionē smadzeņu daļas, kuras atbild par paškontroli, tāpēc viņi bieži atļaujas izdarīt to, ko parasts, ''normāls'' cilvēks nedarītu, piemēram, sabiedriskā vietā.

Lai arii cik ljauni tas neizklausiitos, ja es zinaatu, ka beerninjs ir slims, tad nelaistu taadu berninju pasaulee... Un Latvijaa veel jo vairaak. Man mamma straadaa ar beerninjiem, kam ir gariigaas un fiziskaas attiistiibas probleemas, un gjimeneem ar taadiem beerninjiem iet ljoti smagi - atbalsts no valsts puses ir ljoti minimaals, bet beerniem ir nepieciesami medikamenti, mediciiniskaa paliidziiba, rehabilitaacija, kas ir ljoti daarga.