buu, neesi bubulis, nekādas deprešan! ;)
Tā kā es nevaru izdomāt, kā saīsināt vienu teikumu, pastāstīšu vienu foršu atgadījumu ar tulpēm un 8. martu no sērijas "sīkums, bet patīkami".
Man bija 18 un es biju pašķīrusies no drauga, ar patēvu attiecības nebija labas un citu pielūdzēju man tuvumā nebija, tad, nu, necerēju dabūt puķi un, ja godīgi, par to pat neiedomājos savā tīņa salauztās sirds ārprātā. Pēc skolas aizbraucu pie sava it kā drauga, jo gribēju izlīgt, taču noķēru viņu gultā ar savu bijušo (lielisks 8. marts, ne? :D) Tad, nu, kaucu visu ceļu no Vecmīlgrāvja līdz centram, ierāvusies mikrina stūrī, bet pa centru ejot man kaut kā izdevās savākties. Eju gar Galeriju Centrs, a tur uzrādījās... tulpes. Nu, visur. visām meitenēm. Un es kā lose velkos uz autoostu uz savu busu mājup, bez nevienas pašas puķes rokās un jūtos vēl nožēlojamāk. Pēkšņi man pretī nāk puisis, nu, smuks kā bilde un ar milzu tulpju pušķi rokās. Nemaz tā neievēroju viņu, jo domāju - kur, nu. Bet tas puisis pienāk, iedod man VISAS savas tulpes, NEKO NEPASAKA, uzsmaida un aiziet tālāk. Tur bija normāls klēpis tādā smuki sārtā krāsā. Es laikam nekad dzīvē to neaizmirsīšu, tas svešinieks izglāba iespējams drausmīgāko dienu manā dzīvē. :)