Tām, kas dzīvo/dzīvojušas/ciemojušās laukos

Es uzskatu, ka tas ir normāli. Labi, ka mums nav kā Turcijā, jo viņiem ir bayram, jeb upurēšana. Tad nu mājlopus izkrāso, izrotā, appušķo un pēc tam lūgšanu pavadībā lēnā garā nokauj. Un to visu vēro..

Jā, truši arī bija, bet no visas lauku sētas dzīves ir tikai tās labākās atmiņas, man kā bērnam bija pūkainā daļa ar mazuļiem, smagā puse tika omammai. Laikam biju pārāk maza prātā vēl, neuzdevu jautājumus, neprātoju, arī opja medību bilžu albūmus skatījos ar vairāk pētošu skatienu, tikai vēlāk nāca apziņa, ka nekā laba tur nav.

man mājās vienīgais ko nokauj ir teliņi un tas gan man vēl joprojām neliekas pieņemami tik mazu būtni nokaut, bet viedokli paturu pie sevis, nav ko attiecības bojāt :(

Esmu bijusi dažādās situācijās laukos gan priecīgās gan bēdīgās.
Sajūtas neitrālas zināju kad to darīs un kā tas notiek, bet emocionāli mani tas neaizkustināja, nebija tā, ka lūgtos vai prasītu lai to nedara. Vectēvs nekad nevarēja būt klāt kad tas notika, vienmēr nāca ar mani istabā sagaidīt kad cits to izdarīs un tikai tad mēs gājām ārā darboties tālāk. Žēl ir tad, ja jānokauj kāds teļš vai govs slimības dēļ ko nevar izārstēt. Atceros, ka mums reiz govij bija tāds kā aborts ja to tā varētu nosaukt, nācās vetārstei izņemt nedzīvu teļu no govs, biju klāt kad to darīja, bija žēl, kad viņu jau gandrīz attīstījušos izņēma.
Diemžēl manā dzīvē ir bijuši gadījumi, kad dzīvnieks mirst bezmaz man rokās, pēc tam ilgi to pārdzīvoju un pārdomāju kāpēc tā bija jānotiek.
Medībās arī esmu gājusi, bet vienīgais ko esmu nomedījusi ir vārna. Vectēvs bija kaislīgs mednieks, līdz ar to pīļu medību sezonā, regulāri devāmies medībās, esmu gājusi arī ar medību tādu kā grupu kopā. Izjūtas neitrālas, jo tā tas dabā iekārtots, zinu, ka vectēvs un kompānija bija un ir labi mednieki kas prot labi to lietu darīt, tā lai dzīvniekam nebūtu jāmokās. Tagad gan sen neesmu bijusi medībās vectēvs arī vairs neiet.

Man arī ir visādi brīži piezīvoti, esmu govju dzemdībās piedalījusies, nekad neaizmirsīšu, ka man mīļu gotiņu nācās nošaut, lai nemokās, un ļoti bieži gotiņas nespēja piecelties pēc dzemdībām, jo kājas paralizētas ;( un tad kliedz ar asarām acīs, lai ceļas, bet neko nevar izdarīt. Saproti, ka gotiņa, ja necelsies tiks nodota kautuvei.. Nedzīvi teļi dzemdībās bijuši, kā arī govīm dvīņi gadās, ka piedzimst, bet tos parasti nepaturam.

Tie ir vienīgir brīži, ko atceros ar riebumu no bērnības, kad nokāva kādu vistu vai trusi un nereti es neko arī vakariņās neapēdu. Paldies vecākiem, ka man tas nekad nebija jāredz un viņi mani nevis nosodīja, kad par to dusmojos uz viņiem un raudāju, bet mierināja un skaidroja, kādēļ tas tiek darīts.

Ja godīgi, es ar riebumu iztēlojos tādus pieaugušos un viņu bērnus, kas iet kopā medībās un bērni noskatās kā tiek nogalināta dzīva radība. Vienkārši slimi!

nekada ipasa reakcija nebija, protams zel dzivniecinu, bet tapat edu :D
paris gadus atpakal aizbraucu uz laukiem un tur bij tads fors bucitis, safokejos ar vinu un ta, pec kada laika atkal braucu, prasu kur bucits? vecaistevs saka, istaba uz divana un virtuvee kotletees :o

Skaya-tu raksti, ka nesaproti to vecākus, kas ar bērniem iet medībās-neviens jau nespiež, vismaz mani! Un tas, ka zēni iet medībās līdzi tēviem-tikai normāli, izaugs par kārtīgiem cilvēkiem! :) Jā, var jau žēlot meža zvēriņus, bet tikai retas zina, kādu postījumu viņi nodara dabai, ja savairojas nekontrolēti! Un vēl-ja gaļu ēd, tad jau tāpat zināms, kur to iegūst, vecāki, kam mājās truši, nemelos savam bērnam, ka cepetis tirgū nopirkts, bet gan izstāstīs patiesību! :)

Mums laukos kādreiz, kad bija lopiņi, kad tie tika kauti, es protams, tur tuvumā nerādījos un negribēju par to neko zināt. Arī viņu gaļu neēdu, lai gan gaļu vispār ēdu. Bet nu tagad par laimi jau daudzus gadus vairs nav neviena lopiņa.

Nevienam gaļēdājam jau nav noslēpums, ka šķīvja saturs reiz ir spriņģojis pa lauku. :) Bet, ja nopietni, tad man zināmie lauku cilvēki lolo savus lopiņus un cenšas kaušanu padarīt maksimāli ātru un nesāpīgu. Manā bērnībā lopiņa kaušanas fakts slēpts netika, taču uz to brīdi, man, protams, bija jābūt kaut kur, kur es to nevarēju redzēt.

mana bērnība pagāja laukos, kur cūku kaušana bija tikai normāls, ikgadējs pasākums. nekad speciāli negāju skatīties, nekas patīkams nav, bet nekad neesmu nosodījusi. un pēc tam ledusskapis pilns ar tīru, nepiepumpētu gaļu.
gotiņas un teļus neviens nekāva. man kopš bērnības patīk visas ganos iešanas un teliņu mīlināšanās kopā ar omīti. un tagad, kad pavasaros tiek paņemti cālīši, sēžu un rotaļājos, baroju - un atceros, cik jauki tā darīt bija bērnībā. mani bērni laikam pat nezinās, cik liela ir govs.

Neatceros, ka būtu pārdzīvojusi, manā bērnībā bija gan govis, cūkas , truši, vistas uc., bet mūsmājās tika kautas tikai vistas, pārējie kaut kur aizdoti projām, ko es vienkārši nezināju. Mans labākais draugs bija suns, pārējie nekad nebija sirdī. Mums pat bija gadījums, kad vienā metienā izšķīlās 12 gaiļi, nācās vien izaudzināt līdz kaušanas vecumam, ja tā drīkst teikt, tas bija murgs, tajā vasarā ne es, ne suns nedrīkstējām ārā rādīties, tie bija īsti traki, asiņaini kaujas gaiļi, viss bars jai pa gabalu kā pamanīja- metās virsū, tā ka bija pat prieks, kad tie pazuda.

Nav jādzīvo laukos, lai saskartos dzīvnieku kaušanu. Drauga vecāki audzēja gaļas trušus, bija dīvaini pie vakariņu galda uzzināt, ka tā kajiņa piederēja Benediktam (dažiem trusīšiem iedevu vārdus)! :( Bet ar laiku samierinājos, pie trušiem gāju tik reti cik vien reti varēju iet, negribēju atkal pieķerties kādam trusītim.

Protams, ka nedaudz skumji bija, ja nokāva smuku vistiņu vai trusīti, bet tam arī viņi tika audzēti.

Teliņus un govis neviens nekāva, teliņi bija labākais, kas vien kūtī bija riktīgi mīļuki, nav bīstami zobi, varēja ielikt pirkstu mutē, viņiem superīga, asa mēle.

Vispār tā mazo cālēnu turēšana siltumā, kad visa virtuve pilna maziem, dzelteniem čiepstētājiem, mazi sivēni savirpinātām astītēm un telēni ir labākais bērnībā, mūsdienās tāda iespēja ar uguni jāmeklē.

Arī man tādas pašas emocijas un domas :) Lai gan nedzīvoju laukos,bet bērnībā bieži ciemojos pie vecmammas lukos, tur lielākā daļa bērnības pavadīta. :)

Man žēl bija dzīvnieciņu,bet neko neteicu,jo zināju, ka tas tā ir iekārtots.
Un skatīties protams arī neparkstījos. lai gan kā cūkas kauj esmu redzējusi.

Bērnībā baigi pārdzīvoju par dzīvnieciņiem(īpaši par tiem,kuriem pati biju devusi vārdus,barojusi utt.), bet es izaugu un sapratu,ka tāda ir dzīve.
Pašai ir mednieku apliecība un medības (un ar to saistītās lietas) man nav svešas,taču tas, manuprāt,ir savādāk... Nav emocionālā saikne ar dzīvnieku!
Lai gan...es pat tagad nevaru ieēst aitas gaļu, jo pašai laukos vel nesen piederēja mazs aitu ganāmpūlks. Viņas bija pieradušas pie manis, varēju atšķirt pat vienu no otras :D Un vienmēr,kad omīte vakariņās gatavoja kādu gaļu, es pirms tam paprasīju,kas tā par gaļu! Nedod Dievs, man nāktos apēst kādu,kuru no rīta vel baroju,gaudīju un acīs skatījos :D
ĀAA, atcerējos vel....
Mēs vienreiz sākām audzēt trušu, bet tad pienāca laiks,kad vajadzēja viņus kaut... Neviens to nevarēja izdarīt,jo bijām diezgan iemīlējuši viņus, tpc atdevām viņus kaimiņiem!..

Un vecmammai vienu laiku bij arī kazas, un kazlēni bija tik forši :) mēs gan reizēm viņus ganībās kaitinājām un bēgām :D

Cālīšu barošana bija mīļa nodarbe,vienmēr gribējās tos pa rokām paņurcīt.Un bija interesanti vērot, kā no dzelteniem čiepstētājiem, pamazām izaug raibi cāļi.

Un govis patika ar pienenēm barot, kad viņas izstiepa savas garās mēles pēc pieneņu lapām, tad vienmēr atgādināja no pokemoniem Likitangu :D (neatceros kā īsti rakstās)

Bērnībā diezgan bieži vasaras pavadīju laukos, bet kaut kā nedomāju par to, kas notiek ar tiem dzīvnieciņiem. Tā kā tēvs ir mednieks, izpratne par to, protams, bija, bet tas viss šķita pašsaprotami.
Galvenais laikam ir nepieķerties tiem kaušanai paredzētajiem dzīvniekiem. Šādi manos laukos viena aita bija tā iemīļota, ka sagaidīja vecumdienas, turklāt visu savu dzīvīti pildīja suņa funkcijas - deva ziņu, kad kāds bija pagalmā, skrēja pakaļ riteņbraucējiem un pielienot priekšā sargāja mani no svešiniekiem. :D

Agrā bērnībā redzēju, kā tiek nokauti lopi. Nu, varbūt tieši to brīdi redzēju tikai vienu reizi, bet biju netālu, dzirdēju. Un tolaik mani tas neuztrauca, jo neapzinājos, ka viņi vispār mēdz just kā cilvēki. Droši vien nekad neviens necentās paskaidrot, ka šie dzīvnieki ir kas vairāk par ēdienu. Un skumji, ka tā, jo tagad, kad veselu mūžību esmu veģetāriete, aptveru, ka šis baisais empātijas trūkums un aprobežotība, kas man piemita 5-7 gadu vecumā ir galvenais iemesls tam, kāpēc cilvēki mēdz runāt par cūkām, govīm, kažokzvēriem kā lietām. Man ir arī skumji, ka mani vecāki necentās man tolaik neko vairāk paskaidrot, bet nu, tā kā viņi abi ēd gaļu un neinteresējas par dzīvnieku aizstāvēšanu un tiesībām, ko nu tur gribēt... :)

Lou - Ja cilvēks ilgi neēd gaļu, viņam zobi kļūst kā zirgam. Kāpēc cilvēkam ir acu zobi kā ilkņi? Ne jau tāpēc, lai salātus plosītu.