Tātad biju MR Jelgavas slimnīcā.
Sākumā biju nereāli sastresojusies, mamma bija līdz, bet viņai lika sēdēt ārā. Man lika novilkt krūšturi (auskarus biju jau izņēmusi). Paliku legingos un melnā džemperītī. Matus lika izlaist. Tad gūlos tajā aparātā. Māsiņa tāda jauka, visu paskaidroja, teica, lai nebaidos.
Tad uzlika man kkādu verķi uz sejas, kas sabaidīja mani vēl vairāk + milzīgas austiņas uzlika.
Tas viss (paldies Dievam) ilga tikai 15 min, lai gan man likās kā h.
Viss jau būtu labi, bet tās skaņas. Brīžiem likās, ka palikšu kurla. Visādi blīkšķi, pīkstieni ausīs, kas manni nereāli tracināja un uzdeva pa nerviem. Sākumā, kad dzirdēju pirmās skaņas biš noraustījos, jo domāju, ka kkas nav labi, bet tā jābūt.
Rokās iedeva kkādu spiežamo, ja paliek slikti vai kas. Vairākas reizes gandrīz uzpiedu, bet noturējos.
Bet nu, kad izvilka mani ārā, biju tik laimīga, ka beidzot viss beidzies un māsiņa pateica, ka nekas slikts galvai neesot (=
Priekš manis tas bija briesmīgi un es nekad vairs nevēlos tur atgriezties. brrr.