Pa lielam piekrītu Kristai, taču neuzskatu, ka cilvēks, bez principiem, ir amorāls. Citiem ir daidz principu, citiem mazāk, bet arī ir. Vai tad tie, kuriem to ir mazāk, ir amorālāki? Nu, nedomāju.
Princips būtībā ir paša uzstādīta vadlīnija, kas nepieciešama, lai cilvēks spētu veiksmīgi sadzīvot ar savu un citu cilvēku rīcību. Man šķiet, ka principi (tādi, kurus attiecinām uz sevi, piemēram, nekad nekrāpt) ir saistīti ne tik daudz ar morāli, kā ar sirdsapziņu vai rakstura īpatnībām, (ja runājam par principiem, ko daļēji attiecinām uz citiem, piemēram, nekad nelūgt kādam palīdzību vai nepiedot melus). Nedomāju, ka "nekad nesaki nekad" ir tiešām princips. Tad drīzāk ir rādītājs tam, ka cilvēks pieļauj dažādu situāciju iespējamību nākotnē. Kā viņš rīkosies kādā no situācijām, ir atkarīgs no tiem pašiem principiem, kuri viņam vai nu ir, vai nav.
Vispār, man šķiet, ka cilvēki mūsdienās īsti nesaprot, kas tie principi tādi ir. Par to man lika aizdomāties krievu puiša diskusija, kur daļa "principa pēc" nelasīja. Princips jau šajā gadījumā nebija nelasīt tekstu, bet gan reaģēt uz to paziņojot publiski, ka to, lūk, es nelasīšu.
Es tomēr ievēroju, vismaz cenšos, "nekad mesaki nekad" likumu, jo esmu nokļuvusi daudzās vietās un situācijās, gan pozitīvās, gan negatīvās, kurās man likās, ka ES jau nu NEKAD nenonākšu. Bet tieši mans galvenais princips pēc kura dzīvoju - uzņemties atbildību par savas rīcības sekām - mani ir izglābis tik bieži, ka vairs nespēju skaitīt.
9169
