Ludzu padomu,bez nosodisanas

Vienīgās meitenes, kuras es šeit nesaprotu, ir tās kuras saka - man nebija tēva, es to nenovēlu nevienam, tu esi šausmone/atvīlēja/ragana/utt.

Es izaugu bez tēva un bez mīlošas mātes. Bet esmu vesela, kā par brīnumu - spējīga, pašpārliecināta, precēta un vēl gaidu bērnu O, brīnumi - cilvēki aug par personībām arī bez mīlošas, idializētas ģimenes.

Mans bioloģiskais tēvs nomira, kad man bija 2,5 gadiņi, mātei tajā brīdī bija vien 17 gadi. Viņa ar mani palika stāvoklī no bagāta veča, kuru piespēlēja mana ome. Divus gadus pēc bioloģiskā tēva nāves māte iepazinās ar vīrieti - bez bērniem, bez iznesa un vēl nez kā, piedizma brālītis, vēlāk arī māsiņa. Patēvs mani mīlēja, bet līdz zināmam vecumam - tad sāka dzert, nenākt mājās, sist māti utml. Es savukārt, kopš vien sevi atcero, klausos no visiem radu radiem tekstus - tu esi bārene, tas jau nav nekāds brālis/māsa, tu esi negribēta, tu esi sabojājusi man dzīvi, tu esi tāda, šitāda, vēl kaut kāda - liekēde, maita, nepateicīga, jā - arī par sučku esmu saukta, sista un pazemota. NEKAD man nav bijis noslēpums, ne tas no kura spermas esmu radīta, nedz arī tas, ko mana piedizmšana ir kādam nodarījusi.
Patēvs radīja vēl vienu bērnu ārpus laulības ar māti. Ar kuru gan mums visiem ir liegts iepazīties un kontaktēties. Arī šis bērns bija mana vaina - jo māte uzskatīja, ka es radu visas nesaskaņas ģimenē.

Oi žē, cik reizes man līdz padsmit gaiem vien netika krāmētas mantas un netiku sūtīta uz bērnu namiem... Saskaitīt nevaru visas tās reizes, kad esmu sista, pazemota par to vien ka esmu šajā pasaulē. Bet!

Es mīlu savu brāli un māsu kā savu miesu un asinis, viņu dēļ es darītu visu. Māti es cienu un apbrīnoju par visu, kas viņas dzīvē noticis un nekad nelaimē nepamestu. SAvukārt, patēvs manās acīs ir gļēvs cilvēks, kurš par nožēlu, sevi dzīvē ir aizlaidis postā. Nav viņa vairs, nedz mātei, nedz mīļākajai un nedz arī kādam no viņa bērniem.
Es esmu izaugusi ar pašas veidotām vērtībām, izpratni par labo un ne tik labo. Saprotoša un atbalsotoša, bet ne ar muguras liekšanas sindromu. Man nav mazvērtības kompleksu tikai tādēļ, ka manam brālim mācīja, ka esmu neīsta, esmu liekēde vēl laikā kad man bija knapi seši gadiņi. Es vienmēr esmu mācējusi būt stipra un sniegt vairāk kā ņemt, ja es redzu izskaidrojumu konkrētajai situācijai. Esmu laimīga, pilnvērtīga un smaidīga sieva.
Iespējams, es neesmu pārliecināta par to, ka spēšu būt laba māte - bet tas ir vairāk saistīts ar faktu, ka es vienmēr esmu bijusi vispirms pieaugusi mazākajiem savā dzīvē. Vispirms esmu bijusi vecākā māsa, piemērs. Un finansiālā situācija šobrīd nav spoža, bet es nekad neesmu teikusi, ka nemīlēšu, ienīdīšu savus bērnus vai vēl nez ko.

Ar to visu es vēlējos pateikt - nekā nosodāma, žēlojama vai nīstama es šajā situācijā neredzu, jo cilvēki aug paši par sevi - attīstās un veido savu nākotni, neatkarīgi no tā vai viņus mīl, izlasa vakara pasaciņu vai vēl nez kādas muļķības. Cilvēks ir būtne jau piedzimstot - nevajag slāpēt viņa raksturu un viņa attīstību ar kāda cita problēmām un aizspriedumiem. Laimīgs var būt jebkāds ģimenes modelis - un bērns būs laimīgs, ja vien būs vesels, spējīgs un netiks bremzēta viņa individuālā attīstība.

stellaglmr - redzi, uz tevi tas viss jau ir atstaajis nospiedumu, tikai tu pati neapzinies!Ja tu uzskati, ka ir ok taada beerniiba kaa tev, taadaa gadiijumaa man ir arii tevis ljoti, ljoti zeel, jo tu nespeej iedomaaties, kaa var buut tad, kad ir normaali apstaaklji un cik daudz tas speej dot cilveeka attiistiibaa. Bet varbuut tu arii pat negribi iedomaaties un taapeec sevi mierini ar domu, ka beerni esot speejiigi augt pashi par sevi un ka tiem nevajagot miilestiibu, jo tev taa teema ir paaraak saapiiga.

Es nesaku ka tā ir normāla bērnība, es tikai saku, ka tas neietekmē cilvēku, vismaz ne tādu kurš spēj apzināties savu vērtību tālāk par žēlošanu.
Un nē, tev nav tainība uz mani tas nav atstājis nekādu iespaidu, man, starpcitu, ir divi pavisam oficiāli slēdzieni no ārstiem, kas un kādēļ man ir vai nav. Vienkārši citiem tik ļoti gribas kādu žēlot, jo nav bijis tik ideāli vai perfekti, ka nespēj pieņemt reālo faku - cilvēki ir laimīgi, ja tādi vēlās būt, nevis tādēļ, ka to kāds māca/rāda/stāsta.

kur aitas tur cirpēji :D

stellaglmr

Skumji lasīt tavu stāstu :( Tevī ir apbrīnojams garīgais spēks, ka nesalūzi tik smagu pārbaudījumu priekšā. Bet ne visi cilvēki ir tik garīgi stipri. Un tādēļ, ka esi tik stipra, nenozīmē, ka tev nesāpēja sirds par to visu. Tavai mammai tā dzīvē gadījās- ne jau tīšām viņa plānoja savu dzīvi tā, liekot tev ciest. Tāpēc jautājums patiesībā ir šāds- vai ir vērts bērnam apzināti veidot smagu, sāpīgu bērnību mātes egoisma dēļ? Vai tu, stellaglmr, gribētu, lai taviem bērniem jāizcieš tas pats, kas tev?

Ja tik ļoti autorei gribas bērnu- varbūt labāk ar kādu random vecpuisi- varbūt tam tomēr būs klikšķis un viņš sagribēs ģimeni. Vismaz būs normālas ģimenes cerība.

Summer - savu stāstu vairāk izklāstīju tādēļ, ka viena daļa cilvēku to vien māk kā žēlot, to, kuram vēl nav teikšanas, stāstīju tādēļ, ka autore pauž vēlēšanos pēc šī bērna nevis bažas par to, ka paliks ar viņu viena, tādēļ, ka daļa meitenes monotoni uzstāj uz vēl nedzimuša bērna nelaimīgo nākotni. Es vienkārši cenšos pateikt, ka nav jēgas žēlot, nīst vai nozākāt nedz mīļāko, nedz sievu, nedz arī vīru un visa beigu galā teikt, ka bērns būs cietējs un nelaimīgs, un vēl nez kā. Bērns pats augs un attīstīsies, bērns pats veidos savu laimi un žēlošana tikai veicina rakstura vājumu un nelaimi kā tādu. Es uzskatu, ka ja autore ir gatava bērnam, gatava par viņu rūpēties, to mīlot, tad sabiedrībai dēļ kādām vispārpieņemtām normām, nav tiesību nosodīt un apvainot, lemt par kāda nākotni sējot šaubas cita pārliecībā par paša spējām.

Citi saka, kaitina šādas sievietes, kuras atstāj bērnus bez tēva, radot jaunus bērnus - es saku, ka neciešu sievietes, kuras liek kādam justies mazvērtīgam tikai tādēļ, ka viņam tiek mazāk svešu, lieku un bezjēdzīgu ideālu.

Ja tik ļoti autorei gribas bērnu- varbūt labāk ar kādu random vecpuisi- varbūt tam tomēr būs klikšķis un viņš sagribēs ģimeni. Vismaz būs normālas ģimenes cerība.

Cerība ir vienmēr! Un ko zini,kādi gēni ir tam no ielas paņemtajam vecpuisim? Un ja nu nav tas klikšķis vai tas puisis izrādās pēdējais lohs? Ir tik daudz variantu.



Kāpēc gan no bērna ir jāslējp,kas ir viņa tēvs un kā dzīvē iznāca? Bērniem jau no mazotnes ir jāiemāca,ka dzīvē nav tikai baltais un melnais/labais un ļaunais/ka viss nenotiek kā pasakās,citādāk izaugs par bailīgo trusi,kas slēpsies mātes brunčos!
Man līdz 17 gadiem bija abi vecāki,zini labāk būtu šķīrušies...
Man ir sabojāta bērnība tieši ar to,ka mani vecāki abi bija kopā,'tapēc spriedelēt par to cik laimīgi viņi būs vai nebūs ir lieki.

stellaglmr Varu teikt,ka tagad es tevi noteikti apbrīnoju,jau iepriekš vienmēr lasīju tavus komentārus ar ieinteresētību un sajutu to cik stipra sieviete esi kā iekšēji tā garīgi. Starpcitu tavs stāsts atgādināja man Džeinu Eiru. Kaut vairāk mums apkārt būtu tādi stipri cilvēki.

stellaglmr

Māte nevar ietekmēt citu cilvēku runas. Domā to ārlaulības bērnu tā vīrieša sieva mīlēs un ka apkārtējie cilvēki priecāsies, ka šis bērns bija iemesls kādas laulības izjukšanai? Vai var garantēt, ka tie bērni priecāsies par savu pusmāsu/pusbrāli? Ir ļoti liela varbūtība, ka bērns no tā cietīs, ka viņam liks justies tā, kā tev- vainīgai, par to, ka esi. Un nebūs mātes spēkos to mazināt vai mainīt. Mana pārliecība ir tāda, ka vecāku pienākums ir novērst potenciālās ciešanas bērna dzīvē, jo liktenis tāpat savu tiesu piespēlēs. Un es laikam nesaprotu tavu domu- tu uzskati, ka likt ciest bērnam ir pareizi, jo tad izaug garā stiprāks?

Nazīc

Cerība ir vienmēr! Un ko zini,kādi gēni ir tam no ielas paņemtajam vecpuisim? Un ja nu nav tas klikšķis vai tas puisis izrādās pēdējais lohs? Ir tik daudz variantu.

Jā, varbūt viņš izrādīsies pēdējais lohs, bet vismaz nebūs sabojāta dzīve svešiem bērniem un sievietei, kas ir laulībā ar šo apkārt dr*zēju. Neuzcels autore laimi uz tās sievas nelaimes rēķina. Tā nenotiek. Izpostīs ģimeni un pati dabūs ciest.

Summer man neizklausās,ka viņa vēlas celt savu laimi uz citu nelaimes. Man drīzāk liekas,ka tā ir vēlme tikt pie bērniņa un piepildīt savu lielāko vēlēšanos, un šis vīrietis vnk ir tas,kuru viņa jau pazīst un jūtas droša par to,ka viņš būs gana labs bioloģiskais tēvs bērnam.

stellaglmr es Tevi tiešām abrīnoju par Tavu iekšējo spēku un spēju būt laimīgai, taču, tieši tā, APBRĪNOJU. Ir tikai retums cilvēku, kuri spētu uz visu skatīties tā kā Tu. Jā, arī es esmu un biju laimīga, jo māku priecāties par sīkumiem, taču joprojām brīžam uz āru izlaužas tas iekšējais riebums, ko jūtu pret konkētiem cilvēkiem, kas bija atbildīgi par to, kam es gāju cauri. Es jau nesaku, ka cilvēks tāpēc nevar dzīvot un būt laimīgs, bet tas nav normāli un, kāpēc ir, ar nolūku, jārada šādas situācijas, ja var mierīgi no kaut kā tāda izvairīties? Tas, cik labi, vai slikti bērns adaptējas ir atkarīgs no viņa psiholoģiskās uzbūves. Tev paveicās ar to, ka spēji kāpt pāri tam visam, taču atceries, ka ne visi ir tādi kā Tu.

Nazīc
Grūtniecība ir tik trausls, riskants, no cilvēka neatkarīgs process, ka apzināti darīt kādam pāri (ja viņa būtu sieva, diez vai priecātos par šādu situāciju) ir tīrais neprāts. Var saukt to kādā vārdā grib- likteni, Dievu, karmu, bet tā sieviete caur to bērnu var tikt sodīta, piemēram, bērns var piedzimt nedzīvs, slims vai arī grūtniecības/dzemdību komplikāciju dēļ sieviete var pati nomirt. Turklāt 31 gada vecumā visi šie riski ir lielāki nekā sievietēm pirms 30. Un kāds tracis būs, kad sieva uzzinās? Grūtniecei neizbēgami būs stress, lieli pārdzīvojumi (+hormonu radītie), sieva un apkārtējie nenovēlēs viņai laimīgu dzīvi - visi šie apstākļi var materializēties. Es domāju, ka autore pati nesaprot, kādā cilpā bāž savu galvu.

Esmu kaut ko "nogulējis"? Vai Latvijā jau legalizēta daudzsievība?

Visas tās,kas uzskata,ka labāk tad viņai bez bērna palikt un padomāt,kā tad būs,bez tēva,ka pašas zinājāt,kā tas ir dzīvot bez tēva, jūs jau esat bijušas tādi paši bērni,kuri varēja nepiedzimt!!! Bet jusu maates tomēr izdomāja,ka jus jaalaiž pasaulē! Un labi,ka nebija cosmo toreiz,citādi jūs te nerakstītu.

Bez tēva? Un ka tad ar tām kuru bērniem svītra dzimsanas apliecībā? Lūk tas manuprat ir drausmīgi. Un nekad nesakat nekad. Dzīve ir gara, ka tik pašas gudrās rejējas vēlak nenonakat tada pat situacijā. Ai cik bieži tas dzīvē redzēts,. ka tie kas gudri maca dzīvē dabū to pašu situaciju sev, ta liktenis māca.

Vispār jau te nav sniegta informācija, kāpēc vīrietis nešķiras, un nav zināms, vai sieva par mīļāko zin vai nezin. Iespējams stāsts ir banāls - vīrietis ar sievu nešķiras, jo abiem ir kopīgs bizness/kredīti/īpašumi, dzīvo abi reāli atsevišķi, un vīra draudzene sievu nemaz neuztrauc. Tādā gadījumā - uz priekšu!

the_one es esmu jau esošo bērnu lomā. ;)

Vispār jau te nav sniegta informācija, kāpēc vīrietis nešķiras, un nav zināms, vai sieva par mīļāko zin vai nezin. Iespējams stāsts ir banāls - vīrietis ar sievu nešķiras, jo abiem ir kopīgs bizness/kredīti/īpašumi, dzīvo abi reāli atsevišķi, un vīra draudzene sievu nemaz neuztrauc. Tādā gadījumā - uz priekšu!

Es domāju,ka šī aprakstītā situācija ir ļoti reāla šajā gadijumā.

Ivabda diskusijā teica, ka sieva neko nezinot

Iespējams stāsts ir banāls - vīrietis ar sievu nešķiras, jo abiem ir kopīgs bizness/kredīti/īpašumi, dzīvo abi reāli atsevišķi, un vīra draudzene sievu nemaz neuztrauc.

Vai tiešām ir vēl tik naivas sievietes, kas tādām pasakām tic? Biznesi, kredīti, kopīgi īpašumi nav tiešā veidā saistīti ar laulību. Izšķir laulību, sadala īpašumus, atsakās no kredītiem vai pārņem tas, kuram to rezultātu vajag un biznesu turpina vadīt kā biznesa partneri. Nekādi šķēršli tam nav. Pat bērnus taču sadalīt nav problēma- viens audzina, otrs maksā par to.

summer, ja tas viss būtu tik vienkārši kā tu saki, tad nebūtu tādu pāru, kuru attiecības balstās uz aprēķina.