Latvieši izmirst!?

Finansiāli un emocionāli visgrūtāk ir ar pirmo bērnu. Ar otro jau ir daudz vieglāk visādā ziņā. Kaut vai tajā, ka būs divi bērni, kas savā starpā rotaļāsies un atstās laiku vecākiem atvilkt elpu un pasēdēt uz dīvāna.
Galvenais ir pārkāpt pāri tam slieksnim "Bērns".

Baltaadainie izmirst kaa rase, ne tikai latvieshi. Dziivee ir paaraak daudz iespeeju, ar ko sevi nodarbinaat, taapeec cilveeki nejuut vajadziibu peec beerniem, lai aizpildiitu briivo laiku. Kaa arii jo gudraaks paliec, jo vairaak saproti, cik liela atbildiiba ir beerns un jo vairaak apzinies, cik viegli ir nokljuudiities audzinaashanaa, taapeec daudzi beigaas izveelaas vispaar taadus negaadaat.

Par to neauglību. Šobrīd nemaz nav statistikas datu par neauglību, tādēļ īsti nevar apgalvot ka ir tā vai citādi. Bet zinot rietumos valdošo tendenci cipars noteikti ir vērā ņemams.

Turklāt katram jau nav uz pieres rakstīts, ka cilvēks ir neuaglīgs. Pāri ļoti bieži to slēpj no apkārtējiem, pat tuviniekiem. Ir pat gadījumi, kad sievas to slēpj no vīriem.

Ja vairāk atbalstītu ģimenes, tad demogrāfija uzlabotos.

Tas varbūt veicinātu otro un trešo bērnu plānošanu, bet diez vai pirmo. Es, pirms man piedzima meita, vispār neinteresējos par kaut kādiem pabalstiem, par to kā sievietei ar ratiņiem pārvietoties ar sabiedrisko transportu, par to vai mani pametīs un es bērnu audzināšu viena utt. Par to reāli sāc domāt tikai tad, kad bērns piesakās un piedzimst. Ja bērnu neplāno. Tie, kuri vēlas un plāno bērnus gan droši vien višam šīm lietām pievērš uzmanību, bet visdrīzākais dzemdētu arī bez tādiem apsvērumiem, kā milzīgi pabalsti un mistisks atbalsts ģimenēm. Ne jau tie 100 Ls vai māmiņalgu paceltie griesti mudinās kādu dzmedēt. Rezultātā, tie, kuri visvairāk no šīm reformām iegūst ir tie, kuriem ir/būs vairāki bērni, jo tie līdz ar to var ieplānot savus turpmākos bērnus ātrāk vai vēlāk, atkarībā no situācijas.

Es domāju,ka tā neauglība palielinās ar katru laiku dēļ mūsu dzīves apstākļiem. Esmu daudz lielāku kaitīgo vielu ietekmē,kā kaut vai,kad mūsu mammas mūs dzemdēja ;)

switched on, nepiekritīšu. Finansiāli - jā. Emocionāli, nu, nē. Protams, ja ir milzīga gadu starpība, tad savādāk, bet, ja gadu starpība ir +/- 3 gadi. Iedomājos jau tā šausmas, kad sīkais jāved uz bērnudārzu, viņš atnkāk, kliedz, spēlējas, otrajam ir tikai daži mēneši, ne pagulēt var, neko... Nū, nē. Tur ir jābūt nerviem. Bērni var būt vieglāk vai grūtāk audzināmi, bet tam, ka ar "otro ir vieglāk" nepiekritīšu.

būs divi bērni, kas savā starpā rotaļāsies un atstās laiku vecākiem atvilkt elpu un pasēdēt uz dīvāna.

Vienu mirkli rotaļāsies, otrā plēsīs viens otram matus, ņems nost mantas, viens mētās klučus pa gaisu, otrs raudās aiz bēdām. Saku pēc savu vecāku pieredzes ar mani un māsu, tas ir iemūžināts mājas video -redzēju- izaicinājums :D , 2 bērni ir 4 rokas un 4 kājas, 2 mutes, un dīvāns ir vecāku sapnis.

Ance - manam viiram ir 3 gadu starpiiba ar vinja braali. Uz katru gimenes kopaa sanaakshanu dzirdu jaunu shausmu staastu, kaa viira braalis ir centies nomushiit manu viiru beerniibaa. Gan naglu rokaa meeginaajis iedziit, gan nogruust no kreesla, kaapneem, iebarot atkritumus utt. Vecaakiem kopsh otraa beerna ienaakshanas gjimenee miera nebija vispaar liidz vinju pusaudzu gadiem.

Nē, uzreiz divi mazi bērni ir traki! pilnīgi Tev piekrītu.
Man māsai otrais piedzima, kad pirmajam bija 4 gadi. Zini, perfekta vecumu atšķirība. Abi vēl bērna prātā, bet lielais jau tomēr ir saprātīgs, prot uzņemties atbildību. Nebūs tā, ka liks mazajam skriet zem mašīnām un ar nazi stenderē.
Mazais lielo dievina, un vispār ir baigā saskaņa!
Ja būtu lielāka atšķirība, tad, manuprāt, būtu jau grūtāk. Lielais jau ietu skolā, viņam savas "lielo" darīšanas, un tāds maziņš bēbis viņam maisītos pa kājām...
Un finansiāli - otrajam bērnam vairs nevajag šķiest tās milzu summas par visu veidu ratiņiem, sēdeklīšiem, gultām, vannām.. Iespējams arī drēbēm, kurpītēm. Un vispār mazinās tā pirmā bērna sidroms, kad mazajai lellītei vajag visu to dārgāko, labāko, pūkaināko. Otro bērnu pieņem ar daudz mazāku pontu, bet daudz vieglāk.

krista - mjāāā... dzirdēts stāsts! Arī mans vīra tēvs savu trīs gadus jaunāko brāli vienmēr centās "sasegt" tā, lai nevar paelpot vai vnk spilvenu bāzā un turēja sejā. Un visādi tur vēl stāsti. Tagad kad abiem pāri bik 40, par to ar smiekliem runā, bet viņu mamma gan saka, ka tajā vecumā greizsirdība ir nomokoša.

Mana mamma tieši stāstīja,ka lielāka gadu starpība,tad ir grūti. Pēc pieredzes ar mums trijiem,jo es piedzimu,kad brāļiem bija 5,6 gadi, un viņa teica,ka ļoti grūti,jo brāļi jāved uz un no skolas,bet ar zīdainīti neesot bijis tik viegli,tāpat uzmanību zīdainis paņem daudz vairāk un var rasties greizsirdība.

Ancei- ja katra sieviete dzemdés 2,1 bérnu, tad salīdzinājumam varam pieņemt, ka uz 10 sievietēm būs 21 bērns. Un, kas notiek ar demogrāfiju, kad no shiem 21na bērna viens 11 gadu vecumā nomirst nokrītot no koka, un cits- 17gadu vecumā nositās moča avārijā? Man vairs nelīmējās tā demografijas izaugsme. Tādas lietas notiek. 2,1- demogrāfiju neglābs.
Un jā- vēl 3 bērni būs geji un trīs citi- neauglīgi.

Latvijas problēma ir iedzīvotāju skaits uz kilometru- respektīvi- blīvums. Jā, teritorija nav liela, bet iedzīvotāju skaits attiecībā uz sho teritoriju- KATASTROFĀLI mazs salīdzinājumā ar citu pasauli. Visā Baltijā dzīvo tikpat iedzīvotāju kā vienā pashā Maskavā, Londonā, Peterburgā un jebkurā citā lielākā pilsētā pasaulē!

Jūs esat redzējushas kā cilvēki pārvietojās ar vilcienu, piemēram Indijā? 60vietīgā vagonā ielīdushi 100, vēl 30 karājās pie logiem un vēl 40mit- sēž uz jumta. 5 tādi vilcieni un viena kārtīga Jelgava. Un ne shādi tādi indieshi. Jauni, spēcīgi un par darbu nesūdzās.

Un jā.. es savus argumentus censhos pamatot ar vienkārshu matemātiku un salīdzināshanu. Tādējādi- pretim faktiem iebilst tieshām nav vērts! :P Savādāk vakars būs klāt! :D

Par laimi mums nav jāpeldas tādā jūrā!!! Un tā, lai arī paliek! :D

Un, ja par bērnu skaitu, tad gan pēc pasha pieredzes, būdams jaunākais 3 bērnu ģimenē, gan arī pēc draugu paziņu ģimenēm, jāsaka, ka:
1) viens bērns patieshām ļoti bieži izaug par egoistu.
2) Vismaz divi vienāda vecuma bērni, lai arī, protams, daudz kasķējās, arī kaujās un dara everģēlības, tomēr nozīmīgu laiku pavada kopā- tādējādi nekrītot vecakiem uz nerviem(tikai beigās, kad sākas raudāshana un pashi vairs netiek galā). Bet ar raudāshanu ballītes beidzas parasti gandrīz vienmēr- neatkarīgi no bērnu skaita.
3) ja ir vairāki bērni ģimenē, tad viņi var pieskatīt viens otru- īpashi, ja ir lielāka gadu starpība.

un 4) pieaugot- ja kādam no bērniem gadīsies nelaime, vai būs nepiecieshama palīdzība, tad NEVIENS draugs nepalīdzēs tā, kā pasha brālis vai māsa. Jo tā ir ģimene. Ja ģimenes nav- vajadzēs kulties pasham.

CariDee :D hhaha...

Bet vispār nezinu... Varbūt tā ir vecāku vaina, jo bērnu ir saaudzīgi jāsagatavo tam, ka viņš vairs nebūs vienīgais un būs jādalās, būs jāsadzīvo, būs jāsarunā.
Mana māsa lielo ļoti labi sagatavoja. Viņš zināja, ka viņam kā gudrākajam būs jārāda laba priekšzīme. Un viņam ļoti patīk tas statuss, ka viņš ir paraugs. Kaut kā ļoti labi to ir pieņēmis.
Un vispār viena no tipiskajām uzņēmēja portreta iezīmēm ir tas, ka viņš ir vecākais bērns ģimenē. Tā kā, ja gribas bērnus uzņēmējus, kas vecumdienās izmaksās ceļojumus, jātaisa vismaz 2 bērni :D

CariDee- ne jau Tu nolemsi, kādā jūrā mums būs japeldās. Ja Ķīna vai Indija sāks izceļot- un tie ir nieka 60% no VISIEM pasaules iedzīvotājiem, tad, daudz jau nē- bet esi gatava arī pie mums sagaidīt tos pāris vagonus ar imigrantiem.. Nu daudz nea- bet kādi pāris miljoni jau būs..

Un, kad viņi ieraudzīs sho TUKSHO jūru, tad ilgi nevajadzēs, lai sasauktu savus čomus iepeldēt tai tukshumā...

1) viens bērns patieshām ļoti bieži izaug par egoistu.

100% true. Nepazīstu nevienu,kas ir vienīgais bērns un nav milzīgs egoists :) kā arī neesmu pat dzirdējusi baumas,ka būtu citādāk :)

Un es pilnībā piekrītu Excite par visu, īpaši to 4. punktu..
Es tā priecājos, ka man ir māsa un brālis. Ja nu kas notiek ar vecākiem, man būs viņi. Mēs tiešām viens otru balstam un palīdzam. Tāda viena liela komanda.
Tomēr atzīstu, savā laikā es brāli gribēju nogalināt, vinņš bija gatavais emocionālais terorists :D
Bet šobrīd esmu laimīga, ka viņi ir.

Bāc... Es te kaut kā baigi promotēju daudzbērnu ģimenes. :D Bet man patiešām liekas, ka tā ir labi un pareizi. Saprotu, ka kādam tas liksies tieši pretēji, bet es saskatu tikai un vienīgi pozitīvo.

Excite, daudz kam no tevis teiktā var piekrist, bet daudz kam - oponēt. Šodien jau čuču, bet rīt esmu gatava iesaistīties diskusijā par šo tēmu, jo tik vienkārši kā tu saki arī nav.