Es vairs nezinu ko darīt. Esmu kopā ar puisi jau apmēram trīs gadus. Viss it kā ir labi, pa nedēļu darba dienās dzivojam kopa, bet pa brīvdienām katrs pa saviem laukiem atsevišķi. Es zinu, ka viņš mani ļoti mīl un ka es varu viņam uzticēties, jo viņš nav no tiem, kas varētu krāpt. Bet pēdējā laikā ir tik daudz kas sakrājies. Viņs aimirsa par manu dzimšanas dienu un apsveica mani tikai tpc, ka mana draudzene viņam atgādināja lai to izdara. Viņš šo 3 gadu laiku ir tikai kādas trīs vai četras reizes davinājis man ziedus, un pat no tām pašām retajām reizēm tas vnm ir bijis svētkos un ziedus viņa vietā priekš manis nopērk viņam mamma, jo pašam nekad nav naudas. pēdējo reizi, kad aizbraucu pie viņa līdzi uz laukiem viņs visu laiku atstāja mani vienu, jo jābrauc pie draugiem, vai jāpalīdz kādam draugam utt. It kā jau nekas, jo tā pat jau visu nedēļu pavadām kopā, bet viņš vnm saka ka tūlīt būs atpakaļ, bet atgriežas pēc vairākām stundām. Vnm kad esam kopā ar viņa draugiem un es klausos viņu sarunās uzzinu, ka viņš ir daudz ko no manis noklusējis, par to ko ir darījis un kur bijis. Viņs ar mani nekad kopā nekur neiet. Viņam nepatīk ar mani tā pat vien kkur aiziet vai aizbraukt, labāk sēž visu laiku garažā pie mašīnām un kko skrūvē. Vissāpīgāk ir tas, ka viss vnm jādara kopā ar draudzenēm, nekad neesmu bijusi tā īsti nekur ar savu draugu jo viņam nepatīk nekas no tā ko es gribu darīt un pats viņš neko negrib darīt, bet es arī nevaru visu laiku tikai sēdēt kopā ar viņu mājās. tiko bija valentīndiena, es viņam nopirku lielu lāci. Viņs man neko ... pat neapsveica.
Un ar viņu nav iespējams izrunāties, jo viņš neko nestāsta un nerunā tikai vnm saka ka es atkal bez iemesla uzvelkos.
Viss tas it kā ir sīkumi, jo zinu, ka mīl mani, bet ar laiku tas viss apnīk.
Ko lai daru, nezinu vai vairs ir vispār pat jēga cerēt ka viņš mainīsies. Varbūt vaina ir manī.