Bāc, es tagad eju pa zaļo jūdzi, nezinu, kā savādāk to nosaukt. Stāsta īsā versija: pat nesastrīdējos ar draugu, vienkārši diskutējām par smēķēšanu. Viņš saka, ka man vajadzētu atmest pīpōt. Es viņam pateicu, ka tad viņam pokers jāatmet, uz ko saņēmu atbildi, ka viņš, redz, varot atļauties pokeru spēlēt, atšķirībā no manis, kas pīpēt atļauties nevar. tas bija domāts finansiāli. Nu, ok, mani ienākumi ir 50 Ls mēnesī, ko arī netērēju cigaretēm, bet gan bērnam, bet ne jau aiz brīva prāyta es tagad nestrādāju, bet gan tāpēc, ka viņš tā grib. Loģiski, ka apvainojos. Nu un šis tagad laikam sapratis, ka kaut ko ne tā pateicis, atstiepis mājās veselu kaudzi ar maniem iemīļotajiem saldumiem, nokrāmēja man priekšā, bet man stulbā spītība un kaut kāda debīla apvainošanās uz visu pasauli, so es sēžu, neko neaiztieku, bet siekala tek līdz grīdai.
127
