grr, par evolūciju -
1) tā nenotiek ātri, tā notiek gadu simtu (vai - ja runa par lielāku pārmaiņu kopumu - pat tūkstošu, desmit tūkstošu utt.) laikā. Nevis tā, ka vakarā zoodārza pērtiķis aiziet gulēt, bet no rīta pamostas jau kā cilvēks (tā vispār ir milzīga pārmaiņa). Pārmaiņas notiek ļoooti lēnām un sākumā tās ir ļoooti mazas. Tās iespējams novērtēt tikai pēc ilgāka laika.
2) evolūcija, attīstība nenotiek tikai vienā noteiktā virzienā, ķip no pērtiķa noteikti attīstīsies tikai cilvēks, nekas savādāks. (Piemēram, tiek uzskatīts, ka neandertālieši bija cits evolūcijas virziens, kas gan bija sliktāk pielāgoti apstākļiem, tāpēc izmira).
3) to, kurp evolūcija virzīsies, nosaka dažādi ārējie apstākļi (vai ir kas tāds, kas noteiktajām mutācijām liek iedzimt tik lielai daļai populācijas, lai tās saglabātos kā sugai raksturīga īpašība? Vai varbūt šī īpašība dod kādas priekšrocības izdzīvošanā un tātad sava ģenētiskā materiāla nodošanā tālākām paaudzēm?)
Kas attiecas uz Darvinu, - sorry, ja cilvēks ir vecs, vairs tik skaidri neskatās uz lietām, ir noguris nemitīgi atvairīt uzbrukumus viņa teorijai... Ko lai saka, es tīri cilvēciski saprotu, ka varbūt viņam pietrūka spēka un drosmes nostāvēt taisni līdz galam.
Un, protams, viņa evolūcijas teorija nebija pilnīga. Tas nenozīmē, ka daudz loģiskāk būtu to atmest pilnībā un pieņemt, ka visu radījis maģisks vīriņš debesīs.
Zinātnē visu laiku tiek papildinātas un labotas vecās teorijas. Ar to tā atšķiras no reliģijas, ka ir atvērta pieņemt jaunus pierādījumus un atkarībā no tiem mainīt vecos uzskatus.
Savukārt par to, ka daba ir dievs un dievs ir it visā - tas jau ir pavisam kas cits, nekā kristietības uzskats. Tas vairāk velk uz Austrumu reliģiju pusi. Dievs netiek personificēts kā kaut kas tāds, kas valdītu pār pasauli, būtu kāds pārāks spēks. Tieši otrādi, pasaule - vienreizēji sarežģīta un savā sarežģītībā skaista likumsakarību sistēma - tiek skatīta kā dievišķa. Tas ir diametrāli pretēji kristietības klasiskajiem uzskatiem.
171
