Bērnības mīļmantiņas

Man arī ir lācenīte, kura tika uzdāvināta uz bērnudārza izlaidumu. Vēl joprojām gultā stāv, žēl šķirties :D:)

Nav man tādas mīļmantiņas.

Bērnībā arī nebija noteikta mīļmantiņa, mainījās viņas.

Kad man bija 3 gadi, tētis no ASV Disnejlendas man atveda Mikimausi. Tas ir piedzīvojis gan pārģērbšanu, gan ucināšanu un vizināšanu ratos, gan dzimuma maiņu, jo es izdomāju, ka labāk gribu Minniju un sāku viņu ģērbt kleitās. Mikimausis joprojām sēž guļamistabā pie gultas.

Monro, Tev gandrīz kā misteram Bīnam ar to lācīti :)

žēl, bet man tāda nav.. :(

Balts lacītis, ko man krustmāte dāvināja. Tagad tas vairs nav balts, bet gan mistiskā pelēkā krāsā, bet tas bija tas, ar kuru es gulēju :D

Nav un tā līdz galam nav bijis.
Es nemēdzu pieķerties lietām. Bērnībā citiem bija tās mīļākās mantiņas, tad nu es domāju, ka man arī vajag, un vienkārši tādēļ, ka vajag, izvēlējos vienu, bet tas nav/ nebija tas.

Manā dzīvesvietā, šķiet, vispār nekā vecāka par augstskolas laiku mantām nav.

Mežāze, nu gadrīz tāpat, tikai es tik bieži ar viņu nerunāju. :D

Ir, lauku mājā stāv guļamistabā - mīkstā manta - Lauva no šīs multfilmas

Saucu par Lauviņu :D Tieši tik oriģināla biju 5 gadu vecumā. Vel bija un ir tajā pašā dz/d saņemta mīkstā manta -baltais lācis, to saucu par Annu.

Liels lācis,ko tētis man atveda uz 3.dzimšanas dienu no Maskavas. Un joprojām viņam ir vieta man blakus. :)

Man bija 3 lelles. Viena mazāka izmēra mūždien netīra, ar saskrāpētu un saķēpātu seju, pusizplēstiem matiem - to man patika vazāt uz bērnu dārzu, audzinātāja vienmēr šausminājās, kā bērns var ar tik briesmīgu lelli spēlēties. Bet man ar manām bērna acīm tā bija perfekta lelle. :)
Tad vēl viena, lielāka izmēra lelle, kuru māsa man pa savu pirmo algu nopirka. Šī lelle tika izmantota grimma un friziera mākslas pilveidošanai, trenējos arī zīmēt tetovējumus. :D
Un tad vēl slavenā bārbija uz kuru arī pilveidoju savas friziera dotības, viņa tika pie frizūras kuru tautā mīļi sauc par ezīti. Pēc tam apguvu moderno matu pieaudzēšanu no dzijas, jau tālajos 90tajos modē bija pieaudzēti mati. :D

Man nav tādas bērnības mīļmantiņas, nekad nav arī bijusi. Es arī nemēdzu tā pieķerties kādai lietai - un, ja ir iespēja nomainīt vecu lietu pret jaunu, tad tā arī daru. :)

Man laukos ir Čeburaška, ko vienmēr ņēmu līdzi uz bērnudārzu.

Laikam es atšķīros bērnībā ar to, ka visiem patika lācīši, bet man patika govis. :D Tā nu man kādos 5gadiņos tika gotiņa, kas joprojām ir. Neņemu nekur līdzi, tikai glabāju, lai ir par piemiņu, un varbūt nākošajām paaudzēm.

Man bija cūciņa, kura man bija blakus jau kā zīdainim (esmu redzējusi bildēs), vēl tagad ruksis tieši tāds pats kā bērnībā, nekas nav saplēsts stāv lauku mājās goda vietā. :)

Divmetrīgs krokodils. Uzdāvināja tētis 12 gados laikam.

Lācītis, kā mīļākā piemiņa no vectēva.
Uzreiz atmiņas, kā manā bērnībā braucām pēc šī lāča pakaļ un dienas beigās dabūjam pa ausīm no vecmātes :D

Man bija gumijas pīle, līdzīga šai, tikai pīle :D -
Visur ņēmu līdzi, ratos arī vienmēr vajadzēja būt blakus. Bija arī visādas mīkstās mantas, bet man vajadzēja tieši gumijas pīli :D Tagad laukos stāv bēniņos.

Kopš dzimšanas man ir tāds interesanta paskata, mammas draudzenes šūts zilonis. Arī vienmēr ceļo ar mani pa ārzemēm. Tagad gan lēnām mans vīrietis izkaro ziloņa vietu gultā, bet vienmēr, kad par kaut ko sakasāmies (ar vīrieti, nevis ar ziloni.. zilonis ir normāls), es guļu uz otru pusi, apķērusi savu ziloni, un domāju: ''Man vismaz ir zilonis..''

ar vīrieti, nevis ar ziloni.. zilonis ir normāls

- tik smieklīgi uzrakstīts , pozitīvā nozīmē ,protams!:)
Man ir lācītis no bērnības, kuram esmu uzzīmējusi uzacis ,laikam jau tā vajadzēja. Bet lācītis principā esot bijis brāļa ,es esot piesavinājusies, bet tā kā brālis esot ļoti priecājies , ka viņam ir māsiņa viņam neesot bijis žēl atdot man lācīti! :)