Es gan neaidījos būt vientuļā mamma. Man vispār riebjas tas vārdu salikums - vientuļā māmiņa. Tas jau uzreiz liek justies nepamatoti vientuļi. Brīžiem jūtos vientuļa arī attiecībās esot, bet nedomāju, ka justos vientuļāka, ja būtu viena. Jo pēc idejas - vientuļās mammas jau nemaz nav vienas.
Mans tētis nemaksāja it kā nekādu konkrētu summu mammai, bet bieži pirka drēbes, skolai grāmamatas vienmēr pirka viņš un bieži man pašai vienkārši deva naudu. Arī tagad šad tad kaut ko iedod. Man nebūtu žēl viņam finansiāli palīdzēt vecumdienās, kaut arī ir bijuši gadi, kad neesam tikušies, ir bijušas viņam problēmas ar alko un kamēr vecāki dzīvoja kopā, bija mūžīgie kašķi un strīdi. Nevainoju nevienu, ne otru. Nebija saderīgi cilvēki. Un arī par tiem "klusuma" periodiem nedusmojos uz tēti, jo saprotu, ka bija brīži, kad rūpes par mani viņam bija par daudz, jo netika ar sevi galā.
Bet interesantāka tēma par vientuļajām māmiņām man liekas ir vientuļie tēti. Cik nav dzidēts par tādām dzeguzēm, kas aizlaižas no ģimenes, atstājot bērnus ar draugu/vīru? Bet par to kaut kā netiek daudz runāts, jo tas nav īsti izprotams. Sievietei jau a priori ir spēcīgāka fiziskā saikne ar bērnu. Nekad nesapratīšu, kā to ir iespējams pārraut.