Kauns ēst

Nu sāc vismaz ar to, ka ēd ģimenes klātbūtnē.
es sākumā kautrējos ēst drauga klātbūtnē. un vsp kautŗejos pateikt, ka man gribas ēst. tas bija randiņu periodā. teiksim, ja viņš pēc darba sildīja sev ēst, un pajautāja man, vai es vēlos, es vnm atteicos. tagad par to kkā vsp neiespringstu. mēs aptuveni ēdam arī vienos laikos. ja es tiešām negribu, tad arī neēdu.
vēl man agrāk nepatika vienai ēst sabiedriskās vietās. likās kkas šausmīgs ēst vienai kafejnīcā, bet tagad to tā neuztveru. nezinu, vnk pāris reizes ēdu t;a viena pati un viss. redzēju, ka daudzi cilvēki arī tāpat dara.

Pievakare, zems kāda iemesla dēļ?

Katram savi iemesli. Kaadam varbuut tieshaam paarmeta, ka ir par tievu, kaadam veel kas cits. Un no zemaa pashveerteejuma rodas kaudze ar probleemaam, kuras veselam cilveekam liekas muljkjiigas. Piekriitu, ka jaapmeklee psihologs vai psihoterapeits, ja pats netiec galaa saviem speekiem.

kad es biju jaunāka, man bija grūti ēst svešās vietās, arī aizejot ciemos pie kāda. man palika slikti (sveši ēdieni, smakas, satraukums) un grūti bija ko ieēst. ar vecumu šī problēma īsti vairs nav.

ciemos pie kāda. (sveši ēdieni,..)

es joprojām, kad aizeju ciemos, negribu ēst, no domas ka neapēdīšu, vai negaršos.
A ko tādās situācijās darīt, kā iziet no situācijas.