Kauns ēst

Man agrāk bija līdzīgi, bet ne tik smagā formā. Drauga mājās nekad neēdu brokastis, kaut gan vēders jau gandrīz burkšķēja, arī svinību laikā bija kauns ēst, nemaz nerunāsim par publiskām vietām... Viss mainījās, kad sāku dzīvot kojās, pie drauga paliku vairākas dienas. Tad gribot negribot sanāk ēst, citiem redzot. Jo vairāk ciemojos pie radiem un draugiem, jo vieglāk kļuva ēst citu priekšā. He, 6dien ballītē man pat bijušais skolasbiedrs teica, ka es tik' visu laiku ''uzkožu''. :D Abi iesmējām- ko lai dara, ja garšo? :D
Bet nepatika ēst kafejnīcās man vēl joprojām nav pārgājusi- tiešām liekas, ka visu laiku tieku novērota vai arī nokleksēšos. :/

Sāc varbūt ar draudzenēm- aizej ciemos skatīties filmu, nopērc kādu mazu našķi un iedzerat tēju. Tad lielākā uzmanība būs vērsta uz filmu un Tu sajutīsies drošāk, jo uz Tevis neskatīsies. Tā kaut kā... pamazām.

man agraak bija kauns eest puisha klaatbuutnee

man joprojām kauns :D

un kur nu vēl svešu puišu klātbūtnē, ja kāds vēl svešais apsēžas. Viss pa gaisu lido...

Man mamma mazai mācīja, ka nedrīkst ēst publiskās vietās, jo ja nu citiem arī gribas?! Nu, un no tā man arī ir neērti vienai ēst sabiedriskās vietās, arī skolā vai ēstuvēs. Ja nav vēl vismaz viens ēdājs, kas ēdīs ar mani reizē, tad, lai vai cik ļoti gribas, es neēdu. Muļķīgi. Bet varbūt Tev arī - pa
ņem līdz 2 ābolus un kad gribas ēst, piedāvā kādai draudzenei! ēdīsiet publiski abas un nebūs vairs jādomā, ko citi par jums teiks, jo tagad taču esat divas, kas ēd! :)

Mans ex puisis arī vienmēr bija kautrējies ēst publiski, tā, ka kāds ir apkārt.. negribēja pat sākumā ar mani ēst kafejnīcā, nesapratu kāpēc viņš need nekad esot ar mani publiskā vietā, bet gan iedzer kādu šķidrumu tikai.. tad nu vēlāk pastāstija, ka kautrējās no tā. Tad nu ar laiku es liku viņam kafejnīcās arī ēst kopā ar mani, pasūtīt kko ēdamu.. tielējās, ka negrib negrib, bet reiz pasūtīja kārtīgas pusdienas un ēda! Un tā viss sākās.. tad arī citas reizes kafejnīcās ēda.. un pēc tam arī kkad izgājām āra kafejnīcā, kur cilvēki staigāja garām.. ēdām saldējumu.. tad vēl vēlāk staigājām pa ielu un ēdām hotdogus.. viņš pierada un redzēja, ka tas nav nekas briesmīgs un traks. Vārdu sakot, tev vajag darīt to, no kā tev ir bailes.. tā tu tikai tās pārvarēsi. Un arī kādu, kas liks tev to darīt (iet un ēst publiski). Tas nav nereāli.

Bet pie šī arī vainīgi līdzcilvēki, pati esmu dzirdējusi komentārus: nu, kur tev tas viss apēstais paliek un arī piezīmes attiecībā par alko lietošanu, kaut gan tas tiek lietots minimāli. Vienkārši cilvēki ir aizspriedumaini un iedzen kompleksos arī citus. Man ir viena apaļa draudzene, kas cilvēkos VISPĀR neēd, jo droši vien kauns.

Nē nu ir stulbeņi pilns būris :D. Paskaties kā amerikāņi, iet pa ielu, stampā iekšā, tev kauns normāli kko apēst, ja gribas tad dari to. Mājās mucā esi augusi un caur spundi barota? Nesēdējāt pie ģimenes galda, nekad ciemiņi nenāca uz vakariņām, pusdienām, pasēdēt ieēst ?

Vidusskolā man ar nepatika ēst publiskās vietās vai arī vienmēr, ņēmu līdzi vairāk,jo man ar mācīja,ka nevar viens pats ēst,jo citiem tač ar gribas. Tad vismaz nevajadzēja ēst vienai.

Problēmas sāka pazust,kad sāku studēt. Tad nebija iespējams aiziet mājās paēst, nācās vien ēst kur pagadās- gaiteņos, uz ielas utt.
Tagad šī problēma ir vispār pazudusi, protams, nevaru ēst,kur tas nav pieņemts- lekcijās, teātrī utml :-D Citiem gan tas pat nesagādā problēmas :-D

jo citiem tač ar gribas

un tad būs ar kādu jādalas :D a dalīties negribas.

♣»x«♣ ♦, tāpēc jau ņēmu līdzi vairāk ;-)

Jā, man arī tā bija. Man tas bija tikai viens problēmas atzars, kolīdz risināju visu problēmas sakni tā arī sāku justies brīvi - ēdot, darot jebko.
Viss atkarīgs cik dziļi, cik stipri vēlies risināt problēmas. Psihologs jā derēs, bet varbūt ir kāds draugs/draudzene kuram vari uzticēties. Pastāstīt par savu problēmu. Vari meklēt pati sevī problēmu cēloņus, bet agri vai vēlu vajadzēs kādu otru līdzās kam uzticēties.
Bailes un kauns nav viens un tas pats. Meitenei ir kauns un tas manuprāt ir vieglāk risināms.
Autorei - pamēģini piemēram sadusmoties un tad par spīti ņemt un sabiedriskā vietā kaut ko apēst. Derēs arī citas emocijas. (mērķis nav dusmas apēst, bet izaicināt sevi uz pilnvērtīgu ēdiena baudīšanu arī citu cilvēku klātbūtnē)

Nesēdējāt pie ģimenes galda, nekad ciemiņi nenāca uz vakariņām, pusdienām, pasēdēt ieēst ?

Es neēdu kopā arī ar ģimeni un draugiem, radiem. Ja kāds ienāk virtuvē, kamēr gatavoju vai ēdu man kļūst neomolīgi, uzreiz sāku nervozēt, tādēļ ieturu maltītes vienatnē.

pamēģini piemēram sadusmoties un tad par spīti ņemt un sabiedriskā vietā kaut ko apēst.

Es vairākkārt esmu mēģinājusi kāpt pāri sev un ēst citiem redzot, bet tās negatīvās emocijas nemazinās, vieglāk nepaliek nekad.

Paldies visām par ieteikumiem :)

lielisks piemeers tam, kaa komentaari pa tievumu var saapinaat cilveeku un novest liidz probleemaam. citaa diskusijaa man par to uzbrauca augumaa, jo luuk tikai apaljiigajiem rodoties kompleksi no taa, ka citi komentee vinju eeshanas paradumus un svaru un ka tievaas var kritizeet cik uziet. pateikt "tu esi tik tieva, laikam neko need, ja?" ir tas pats, kas pateikt apaljiigai "tu esi tik resna taapeec, ka visu laiku rij."

Krista ++++

varbūt tev ir bijis kaut kas līdzīgs anoreksijai :/

man arī kaut kas līdzīgs. no rīta mājās nevaru neko ieēst, liekas, ka varētu izvemties, jo vienmēr pirms skolas uztraucos. nav ne jausmas kāpēc. ja nepaēdusi aizeju uz skolu, apsēžoties lekcijā, sāk skaļi rūkt vēders. riktīgi kauns, protams. starpbrīžos kaut kā varu ieēst, ja visi draugi apkārt arī ēd, lai gan arī tad visu laiku nākas domāt par to, cik tizli es noteikti izskatos no malas ēdot. bet var paciest. tomēr- parasti kaut kā neviens neēd. bet viņiem vēderi nerūc tā kā man, tā kā viņi var atļauties. :D citreiz paņemu līdzi, piemēram, cepumiņus, un zinu, ka vajag kādu no tiem apēst, lai nākamajā lekcijā nerūktu vēders, bet vienkārši nespēju viņus izvilkt no somas un ēst.

lai nu kā - nesen sapratu, ka to visu vajag labot. tagad jau 2 nedēļas katru rītu mājās paēdu kārtīgas brokastis (lai gan šķiet, ka rauj uz augšu), skolā mēģinu iedzert kafiju vai kaut ko tādu (ar to ir vieglāk nekā ar ēdienu). un jā, vēders īpaši nerūc. ja nu vienīgi man sanāk lielāki izdevumi par transportu, jo agrāk braucu pa zaķi un stāvēju kājās, lai skatītos, vai nekāpj kontrole, bet tagad nav spēka stāvēt kājās pēc tām brokastīm, no kurām man visu rītu griežas vēders. tagad mani vismaz reizi dienā piemeklē "es negribu dzīvot" sajūta, sevišķi uzreiz pēc ēšanas. agrāk tāda sajūta man bija apmēram reizi mēnesī. un tad vēl - katru vakaru sāp vēders.
varbūt labāk bija sēdēt lekcijās ar rūcošu vēderu un no kauna nezināt, kur ielīst.. nezinu, riebjas.
atvainojos, bet man vajadzēja izkratīt sirdi :D

oho,es domāju,ka esmu vienīgā tāda. Tuvu draugu kompānijā es varu paēst, bet sabiedriskās vietās,kino,autobusos utt,nevaru. Liekas,ka visi blenž un domā,ka es cūka :/

Nu es arī neesmu sajūsmā par to, ka jāēd sabiedriskās vietās, īpaši tur, kur citi to nedara (piemēram, starp lekcijām nevis fakultātes kafejnīcā, kur neeju, jo nav garšīgi, bet kādā gaitenī gaidot nākamo lekciju to pašu musli batoniņu, vai kādu augli), bet nu tā reāli padomājot - kāda starpība! Tā dara ja ne visi, tad lielākā daļa :)

Un sākumā bija tā dīvaini mājās kaut ko gatavot un tad apsēsties kopā ar draugu pie galda un paēst tās pašas vakariņas, bet ļooooti ātri tam tiku pāri, tā kā es domāju/pieļauju, ka tu vari sevi pārvarēt, tikai to darot! :)

Par autobusiem vai vienkārši ejot pa ielu - es tādās vietās vienkārši neēdu, jo nešķiet tā .. forši! Varbūt vienīgi padzerties varu, ja gribās! :)

Njām, citi nevar paēst, bet mēs ar draudzeni uz ielas siļķes no burkas ēdām.
Traki īstenībā. Tā taču arī veselību var sabeigt. Laikam jau neko citu kā psihoterepeta apmeklējums nevaru ieteikt.

Cerams, ka tiksi pāri.

Man arii ir kauns eest. Tiesa, ne vienmeer un ne visur. Tas ir atkariigs no cilveekiem, kas man ir blakus (vai man ir svariigi atstaat uz vinjiem labu iespaidu, vai vinji man ir tuvi, vai vinji rada eertuma sajuutu utt.) un no taa, kaads man pashai ir noskanjojums (rupji izsakoties, vai man ir aizgaajis ciet tajaa briidii), Tik taalu, ka eestu tualetees, nav nonaacis, bet palikusi badaa un gaidiijusi liidz maajaam esmu. Ar tievumu un komentaariem par svaru noteikti sho probleemu nesaistu, driizaak ar to, ka vienu briidi dziivee ar veertiibu sisteemu bija nogaajis greizi un ljoti gribeeju visu izdariit "pareizi", izskatiities labi citu aciis, jo pati saveejaas taa neizskatiijos.

Man liekas, ka jūs esat pārāk augstās domās par sevi, jo ticiet man - nevienam cilvēkam, kas nav jūsu tuvinieks, pilnīgi un galīgi neinteresē, ko un kā jūs ēdat (ja nu vienīgais tiešām neesat kādas slavenības, kuru ēšanas paradumi ir atspoguļoti Privātās dzīves lapās).

Tas ir ljoti virspuseejs viedoklis. Shaadu probleemu iipashniekiem ir zems, nevis augsts pashveerteejums.

Vislabaakais likaaas Gabrielas Lee komentaars - jaauztic kaadam shii probleema un jaasaak ar mazuminju.

Pievakare, zems kāda iemesla dēļ? Goda vārds nesaprotu, jo ēšana ir dabiska lieta. Es vēl saprotu, ka resns cilvēks negrib ēst publiski, jo kāds padomās "tu jau tāpat esi resns, ko vēl ēd", bet ja cilvēks normālas miesasbūves un ir šādas problēmas, manuprāt, jāmeklē ārsta palīdzība. Citādāk mūsdienu pasaulē jau par daudz dīvainības. Citreiz pat nesaprotu, kur cilvēki var tik daudz problēmas sevi paši izdomāt.