Labi, nevar gaidīt nez kādu inteliģentu vīriešu uzvedību no divpadsmitklasniekiem (nu, gan jau, ka kaut kur tomēr var. Un kāpēc es tur neatrodos?), bet kā man ir noriebies tas bērnišķīgums, necieņa ne pret vienu. Palieku aizvien negatīvāka un negatīvāka. Cenšos jau neņemt visu pie sirds, ignorēju, ka katru darba dienu apmēram no pulksten 9:00 līdz 15:15 man ir jāklausās, kā puse šo bērnu (bail piedēvēt TĀDIEM vārdu ""vīrietis") bezgalīgo smiešanos par visu - par to, kā skolotājs noklepojās, par to kā kāds cits atbildēja un tā tālāk un tā joprojām - lai gan paši 18/19 gados nejēdz tekoši lasīt (aizķeršanās ir katrā vārdā pa divām reizēm), puse vienkārši paralēli skolotājiem var runāt un vispār neklausīties, ko stāsta skolotājs. Ok, neklausies, BET AIZVER VIENREIZ SAVU PĀKSTI!
Bet, nu, šodien tieši mani nokaitināja kārtējā sporta stunda. Kā parasti spēlējam spēli, kas NAV futbols, bet daļa šo foršo jauniešu, piemēram, padodot bumbu, no visa spēka sper pa viņu. Un neviens nepadomā par to, ka blakus ir meitenes, kurām tā no visa spēka spertā bumba varētu trāpīt, piemēram, pa galvu. Nezinu, kā citām meitenēm, bet es esmu pamanījusi, ka no vienas reizes, kad netīšām ar gremdi dabūju pa seju, visu laiku raustos, kad kāds tikko ir atvēzējis kāju. Un mani tas kaitina. Es gribu mierīgi, relaksējoties pavadīt sporta stundu, nevis uztraukties, kad tad beidzot es dabūšu pa seju un tfu, tfu, tfu, dabūšu salauztu degunu vai izsistus zobus.
Šodien vispār.. Stāvu tieši priekšā vienam no puišiem, nu, pa taisno, bet viņš tāpat paņem un atvēzējas, un iesper man ar to bumbu. Labi, ka daudz maz vāji.. Bet es vienkārši biju pārsteigta, ka ne tikai nepadomā, ka meitenes apkārt, bet pat nepaskatās.
P.S. Esmu pārliecināta, ka daudzām tas viss liksies fufelis, jo "dzīvē ir daudz lielākas problēmas", bet tā pašlaik ir mana lielā problēma, jo diemžēl man šie cilvēki jāsatiek katru dienu, un es jau nevaru sagaidīt kaut vai pēdējo zvanu.
141
