Smēķēju trīs gadus. Patika vakaros izmest kādu līkumu, uzvilkt dūmu, vai arī vakaros pirms gulētiešanas uzpīpēt, padomāt, tāda mierīga noskaņa uzreiz. Pa šo laiku esmu centusies vairākas reizes atmest - neveiksmīgi. Bija reize kad atkal taisījos mest nost, noturēju mēnesi, bet pa šo laiku tika izpīpētas 2,5 cigaretes ( divas veselas, un puscigarete ), kas notika piektdienās, kad ar draugiem sēdējām, mazliet iedzērām un tad aŗī bija reizes, kad nenoturējos. Un tagad atkal metu nost. Kopš 10. janvāra neesmu ņēmusi cigareti rokā izņemot sestdienas nakti, nenoturējos aiz stresa un izpīpēju 1,5 cigareti, dziemžēl arī dzēruma stāvoklī, bet jūtu, ka šoreiz es nometīšu pīpēšanu. Kas mani pamudināja tā pēkšņi, ja līdz šim tas neizdevās? Ja godīgi, mazliet grūti paskaidrot. Sēdēju, par kko domāju un pēkšņi galvā tāds takā klikšķis, itkā kāds būtu nospiedis gaismas slēdzi. Pateicu sev, ka pabeidzu šo paciņu un viss, beidzu ( paciņā 3, 4 cigaretes ). Pirmajā nedēļā bija grūti, jo vakaros vienmēr, kad gāju uzpīpēt, tagad pirksti vien niezēja. Tagad esmu ļoti apmierināta un pat lepojos ar sevi , jo tik tālu vēl neesmu tikusi, pat nebēdāju par to cigareti kuru vakarnakt izpīpēju. Un jā, tā smaka. Arī kad pīpēju man nebija patikusi cigarešu smaka, bet tagad mazliet trakāk, ja kāds pīpē un pūš uz manu pusi vispār nevaru paelpot, sitās nāsīs un tagad arī daudz labāk jūtu citus cilvēkus, kuriem elpa vai drēbes, vai rokas smird, jo pirmstam to tik ļoti nebiju ievērojusi. Tām kuras saka, ka viņām patīk pats process, man arī patika un ja godīgi joprojām atceroties patīk, bet tomēr guvu virsroku pār pīpēšanu un sapratu, ka no tā mazā patīkamā prieka tomēr jāatsakās.