Dzīvoju no algas , bet kad maz saņemu (man atkarīgs, cik daudz strādāju), tad mamma ieskaita kaut ko. Bet es arī esmu taupītāja, ja cītīgi strādāju 3 mēnešus, tad no iekrājumiem varu dzīvot pēc tam vēl tikpat.
p.s. Neko nevienai netaisos pārmest, bet lasu, ka daudzas dzīvo no drauga algas. Labi, saprotu, ka tas ir ok uz laiku, kad sieviete auklē mazo, bet patstāvīgi...nu kā??? Man piemēram neļauj sirdsapziņa no savējā neko ņemt, kaut gan viņš pelna vismaz 3x vairāk kā es. Teiksim tā - man būtu kauns viņam paprasīt naudu. Viņš piedāvā drīzumā braukt ceļojumā, bet es atsakos, jo pati uzreiz nekrājot nevaru atļauties, un ka viņš maksā arī negribu, jo liekas, ka jutīšos kā parazīts, kas barojas no cita. Sāku domāt, vai vispār esmu normāla ar saviem uzskatiem..