Šodien kaut kāda komentēšanas diena.
Bērnībā biju sista par nedarbiem, bet uzskatu, ka ne tikai tā fiziskā iespaidošana bija tā sliktā. Morāli esmu no sava tēva arī dabūjusi. Vēl pat nesen nenormāli sāka uz manis bļaut par to, ka paliku pa nakti sava puiša vecāku mājā. 18 gadīgu meiteni noveda līdz asarām. Jau bērnībā viņam bija tāda tieksme bļaut pilnā kaklā un saukt mūs (esam trīs meitenes ģimenē - mamma, māsa, es, bet viņš viens) par kucēm un vēl nez ko. No fiziskās iespaidošanas visspilgtāk atceros (un nekad neaizmirsīšu) to reizi, kad par to, ka paņēmu digitālo uz skolu un vēlāk meloju, ka neesmu ņēmusi, no visa spēka vairākas reizes dabūju ar uz pusēm pārlocītu vadu jeb sanāk diviem vadiem. Sāpēja ļoti, neuzskatu, ka tas vispār kaut kas normāls, kur nu vel par kaut ko tādu. Sameloju, protams, ka neesmu ņēmusi, jo vienmēr ir bijis bail no tēta. Jau ilgus gadus man ir naids pret viņu, tiešām ienīstu un diez vai tas kaut kad pāries. Ar viņu arī normāli nevar parunāt. Ietekmējis ir arī tas, ka viņi ar mammu bērnībā strīdējās tā, ka mamma pa visu māju bļaustījās, it kā viņu tur nogalināt taisītos, kā arī lamājas man ģimenē vecāki visu laiku. Neatbalstu, un ceru, ka nekad nebūšu līdzīga saviem vecākiem.
Tētis vēl mēģina padarīt sevi par kaut kādu varoni, jo it kā man kaut kad esot bijis sūdīgi ar mācībām, bet mēs esam izrunājuši to, un viss atrisinājās. Varu teikt, ka vienīgās problēmas man bija ar rokrakstu, kad gandrīz visas klades lika pārrakstīt. Kā arī es daudz esmu vienmēr pie datora sēdējusi, bet slikti ar mācībām? Nekad. Vienmēr esmu bijusi pie labiniekiem. Tas, ka man tur gada laikā kāda slikta atzīme gadās, pilnīgi normāli.
3675
