Es vispār viegli satraucos par visu. Par lieliem notikumiem ir gandrīz tikpat traki, cik tev (tikai bez vemšanas, jo doma par vemšanu mani arī satrauc :D).
Bet, kopš es pateicu sev, ka tā neteikšana, jo nepiepildīsies, ir viens liels fufelis, kaut kā vieglāk ir pārdzīvot, jo es izstāstu kādam, vai nu labākajai draudzenei, vai kādam no ģimenes, vai draugam, bet es izstāstu. Pārsprāgt varētu no klusēšanas. Un tici man, jo vairāk tici māņticībām, jo vairāk piepildās, man ir gan mazi gan lieli sapņi un mērķi, kas gan ir, gan nav piepildījušies un nav nekāda starpība, vai tie tika kādam izstāstīti vai nē.
Un man ir arī ļoti dzīve iztēle, tāpēc, cik ļoti saceros, tik ļoti arī iedomājos, kā būtu, ja cerētais nepiepildītos, sadomājos, izraudos un tad jau esmu gatava abiem variantiem :D šito pamēģini