Tēvam aizraušanās?

Ance, piekrītu tev. šodien jau vispār ir grūti runāt par tradicionālo ģimeni. pastāv daudz un dažādi ģimenes modeļi, un kurš pateiks, ka tas viens ir tas īstais?

Interesanta diskusija.

Man savā ģimenē tādu bilžu atrašanu ir nereāli iztēloties, bet, ja nu tā būtu-

ja es sērfoju tēta telefonā, atrodu bildi, tētis sēž blakus uz dīvāna, uzreiz viņam prasītu - kas tās par bildēm? Tāpat, ja viņam zvanītu Daša, Maša vai Anna, es automātiski pajautātu - kas par Mašu? Un man ne sekundi prātā neienāktu, es jaucos kaut kur, kur nevajag, jo tas manā uztverē ir normāls kontakts ģimenē, es zinu viņa draugus, paziņas, kolēģes,utt. Man neinteresē vecāku guļamistaba, bet es noteikti spertu zemes gaisā, ja izrādītos, ka tēvs un tante uztur tuvākas attiecības par čomiskām 'sievasmāsa-māsasvīrs'.

vairs jau neko nevar darīt, ko tagad speciāli ņemsi tēta telefonu un jautāsi kas par bildēm, ja tajā brīdi būtu uzjautājusi, nerastos liekas problēmas

Man patīk teiciens "ābols no ābeles tālu nekrīt", ar to gribu pateikt to, ka ģimene, tās modelis, savstarpējās attiecības ģimenē ietekmē bērnus, viņu domāšanu, uzskatus par to, kas ir labs, kas slikts, kas ir normāls, kas nav. Ja ģimenē pastāv nesaskaņas, bērni redz, ka "norma" ir strīdi un krāpšana, bet vecāki uzkliedz "nejaucies!", tas pilnībā ietekmē bērna domāšanu un uztveri.
Pēcāk lielākā daļa šādu bērnu paaugoties uzskata, ka tā ir norma, ka normāli ir krāpt, ka vienota ģimene neeksistē, ka mammas vai tēta ieteikumi ir "bulšits", jo taču labāk pašam uzkāpt uz grābekļa nevis mācīties no citu kļūdām!

Es uzskatu, ka normālas ģimeniskas attiecības ir tur, kur bērni un vecāki nav nodalīti hierarhijā, tur, kur tava mamma ir tava draudzene, tēvs ir tavs draugs. Tie ir tuvākie cilvēki!

Un es vienmēr esmu ieklausījusies savu vecāku ieteikumos, jo man ir zelta ģimene un gudri abi vecāki, tieši tāpēc man ir no kā mācīties nevis strebt karstu.

Jā, šajā jautājumā piekrītu arī Queen.

Man tas liekas dabiski, ja es zinu kas notiek manā ģimenē. Es nespētu ilgi dzīvot neziņā, domāt ir tur kas vai nav. Vieglāk ir pajautāt, uzzināt un tad pieņemt vai nepieņemt esošo situāciju. Domāju ka autorei nav 10 gadu.

spotorno, dzīvē gadās visādi, nav tādas ideālās un skaistās ģimenes. kaut vai manā ģimenē man nekad nav bijušās draudzeņu attiecības ar mammu, bet esmu bez tā visa spējīga izaugt par normālu cilvēku, vismaz man tā gribētos domāt. attiecības starp ģimenes locekļiem, tāpat arī ģimenes ir dažādas. izskatās, ka uzskati, ka tikai tavs ģimenes modelis ir tas īstais, vienīgais un pareizais. piedod, ja tā nav. manuprāt, galvenais ir audzināšana. arī tās sliktās un nenormālās ģimenes var izaudzināt kārtīgu cilvēku, kurš būs spējīgs izsecināt pats, kas ir normāli un kas nav normāli.

Spotorno, atkal nepiekritīšu tev. Cik nav redzētas ģimenes, kurās intelektuāliem, mīlošiem vecākiem piedzimst narkomāni, alkoholiķi un zagļi? Tāpat arī otrādi - cik vientuļās mammas nav izaudzinājušas lieliskus ģimenes cilvēkus? Cik alkoholiķu un deģenerātu ģimenēs nav izauguši gudri, mērķtiecīgi un veiksmīgi cilvēki? Un ko tad lai saka par bēnu namos augušiem cilvēkiem?

reāls piemērs - vientuļā māte prostitūta, pelna naudu, lai varētu izaudzināt savu bērnu. tas būtu nepareizi bērnam, kurš aug šādā ģimenē uzlikt zīmogu "ābols no ābeles tālu nekrīt".

es pajautātu.
ja arī viņš vēlētos kaut ko slēpt-vienmēr var samelot, bet tā arī mana darīšana, jo tie ir mani vecāki, šajā gadījumā-mana mamma, kas vienmēr man vēl visu labāko.
piekrītu, ka tieši viņu savstarpējās attiecības nav mana darīšana. kā arī es neko "nekavētu", nejauktos viņiem pa vidu, bet, ja es zinātu ko tādu..es nevarētu ko tādu nenoskaidrot, tas pat mani grauztu. cik nu tas ir pareizi vai nepareizi, nezinu, katrs dara kā grib.

Roku liekot uz sirds varu teikt tā, man vienalga kas notiek kaimiņu mājā, pat radu mājās, kurš ar kuru dalās mīlas priekos kopējos, taču ja tādas lietas atklātu savā ģimenē, tad arī būtu pavisam cita attieksme katrā ziņā ne vienaldzība.

un Ance, par tām ģimenēm, cik nav redzētas tādas un šitādas, jāsaka godīgi, neesmu nemaz redzējusi tik daudz tādas ģimenes. Jā ir tādi gadījumi, bet tā noteikti nav ikdiena :)

Ance un zili_rudzi, nevajag atkal mesties galējībās, izlasiet vēlreiz, minēju, ka lielākā daļa nevis visi! Iemācamies beidzot atšķirt lielāko daļu no visiem un lielāko daļu no mazākuma!
Ance, tas ir mazākums, kur labās ģimenēs ar labu audzināšanu bērns izaug par lopu, lielākajā daļā laba ģimene izaudzina arī normālu savu bērnu.

nezinu par kādām ģimenēm te ir runa, bet spotorno aprakstītā ģimene nav ikdiena. vismaz pasaulē, kurā dzīvoju es. ;)

Spotorno, piedod, bet kur rodas tā statistika un kādas ir tās "normāla" cilvēka pazīmes (neskaitot garīgo veselību)?
Varu tev pateikt, kur es savus iespaidus rodu - pavērojot ne tikai savu ģimeni, bet arī pasauli man apkārt.
Un, jā - es saprotu, kas ir lielākā un kas - mazākā - daļa. Ja tev neglauda pa spalvai, nevajag jau uzreiz runāt ar citiem kā ar bērndārzniekiem.

Spotorno, piedod, bet kur rodas tā statistika un kādas ir tās "normāla" cilvēka pazīmes (neskaitot garīgo veselību)?

+
kā arī - vienmēr interesējis, kā var zināt, ka ārēji veselīga un normāla ģimene tāda patiešām ir?

Nu tas arī liecina par to, kurš kādā vidē apgrozās un kādā ģimenes modelī (ar vērtību sistēmu) ir audzis.

Ance, man pasaule ir ne tikai apkārt, bet mana darba specifika bija pilnībā ar to saistīta, tieši tāpēc es labi zinu to statistiku.

interesanti. visus pētījumus, rakstus, kurus esmu lasījusi grūti atrast ģimeni kā ģimeni, bet household, jo šodien pasaulē ir tik daudz un dažādi ģimenes modeļi, ka vienkārši ir nepareizi runāt par to "māte, tēvs, divi bērni un cieņpilnas attiecības, kuras balstās uz mīlestību".

Pirmkārt, ir nepareizi nosodīt cilvēku kurš ir audzis "nepareizā vidē".

Otrkārt, statistika vispār neko nepierāda, jo, pārfrāzējot zili_rudzi, neviens jau nevar pateikt, cik tā ārēji "normālā" ģimene ir iekšēji "normāla". Statistika ir domāta cilvēkiem, kam patīk spēlēties ar skaitļiem. Nav vēl izgudrota tāda aptauja, kuras rezultātus varētu uzskatīt par patiesu jautājumu atainojumu.

Treškārt, ne jau visiem ir nepieciešama tā piezemēšanās sajūta, ko dod labs darbs, ģimene un "sakārtota" dzīve. Citiem vienkārši patīk lidot un tas nav nekas nosodāms līdz brīdim, kamēr cilvēks apzinās savu atbildību pret tiem, kurus viņš ir radījis un kuri viņu ir radījuši vai nav par apgrūtinājumu citiem. Pret pārējo pasauli termins "atbildība", manuprāt, ir visai relatīvs. Konkrētajā situācijā - kamēr autores tēvs uzņemas savas saitības pret saviem bērniem un vecākiem, nevienam nav nekādas darīšanas gar viņa iekšējo pasauli un jūtām. Un tā tas ir nevis lielākoties, bet vienmēr.

Tās, kas saka, lai sēdi biksēs un klusē ir bērnībā pamestas vai arī jau kopš dzimšanas nenojauš, kas ir viņu fāters.

Bieži vien cilvēki pamana, kas notiek, bet neredz to, ka tas jau ir iemesls un sekas tam, kas notiek labu laiku...

Ance, neviens nav vainīgs, ka bērns ir piedzimis sliktā ģimenē, bet ir gaužām traki, ja bērnu ietekmē vecāku/vecāka dzīvesveids, audzināšana, ka nu jau pieaudzis bērns nespēj paredzēt savas rīcības iespējamās sekas, uzskata, ka jāmācās no savām, nevis citu kļūdām, uzskata, ka draudzīgas attiecības ģimenē ir no "pasakas", ka vīri ir potenciālie krāpnieki u.tml.
Un tie nav pliki skaitļi, mana darba specifika bija patiešo saistīta ar "netīrās veļas mazgāšanu", skatu no viduspukta, vārdu sakot jurisprudence.

Bieži vien cilvēki pamana, kas notiek, bet neredz to, ka tas jau ir iemesls un sekas tam, kas notiek labu laiku...

Šim gan varu piekrist par visiem 100%.

Protams, tas viss ir skumji un domāju, ka savā darbā saskaries ar ne mazums pasaules riebeklībām. Man vienkārši liekas, ka cilvēkam, kā jau teicu, jānes atbildība tikai pret tiem, kurus viņš ir radījis un kuri ir radījuši viņu, saprāta robežās, protams. Tāpēc, lai kas arī būtu tas, kas kādu dara laimīgu, viņam ir vismaz tiesības cesties to laimi iegūt.