Jautājums aizņemtajām.

Domāju,ka laikam gan nav mans īstais un vienīgais.No viņa gribētu bērnu pēc 10 gadiem ,bet kā vīru gan grūti iedomāties :/

Man vienīgajai liekas, ka tikai sievietes ir tās, kuras tik ļoti emocionāli pieķeras visiem tiem īstajiem un vienīgajiem? Simt punkti, ka vīrieši par tādām lietām nedomā vispār. Viņi dzīvo šodienai, un to gan dažām vajadzētu pamācīties no saviem vīriešiem.

es nezinu, vai šsi cilvēks ir man lemts visam mūžam. bet es dzīvoju tagadnē. ja tagad man ir labim, mīlu un jūtos mīlēta, tad kāpēc man lieki domāt, kas būs tad un tad? nu kā to var zināt? negribu pieminēt ļaunu, bet kādā dienā cilvēku var notriekt mašīna vai piemeklēt sirdslēkme. bet jādzīvo ir tālāk. tā es varu arī visu mūžu staigāt šurpu turpu un nesaprast, bija vai nebija īstais. ja es kādu dienu sapratīšu, ka nav mans īstais, tad nu būs jāškirās. pagaidām es nespēju iedomāties sev blakus citu vīrieti.

Cheryl pamatos, tas bija vienīgais iemesls, kāpēc pārtraucu attiecības ar iepriekšējo nopietno draudzeni .. nespēju viņu iedomāties sev blakus pēc 20+ gadiem .. tā kā atbildēšu uz Tavu jautājumu - Jā, ir vīrieši, kas domā tā .. bet, visticamāk, nepārāk liela vīriešu daļa tā domā ..

jutu,kad īpašs jau kad iepazināmies.

Interesants jautājums.
To, ka viņš ir mans īstais sajutu gluži vai pēdējā brīdī. Agrāk biju no tām ballīšu meitenēm, kurām patika klubos iepazīties ar jauniem puišiem, dibināt kontaktus. Tolaik nepārtraukti meklēju kaut ko jaunu, jo prāta bija doma: "Bet varbūt nākamais ar kuru iepazīšos, būs īstais un labāks par šo!"
Tad iepazinos ar savu tagadējo draugu. Jāatzīst, ka arī ātri izbeidzu mūsu saziņu, jo likās, ka vajag meklēt kādu citu. Līdz pienāca tas mirklis, kad gluži kā apskaidrība nāca. Domāju par to puisi nepārtraukti, katru jaunu ar kuru iepazinos, salīdzināju ar viņu. Kad kāds puisis kaut tikai gribēja apskaut, jutos slikti, jo sapratu: "Šīs nav tās rokas, šie nav tie glāsti, kuri ir vajadzīgi man..."
Tā nu mūsu dzīves ceļi atkal krustojās. Gājis ir visādi - ir bijuši strīdi, ir bijuši periodi, kad viens ar otru neesam sazinājušies, ir bijušas šķiršanās un pat nodevība, kura tika piedota. Un tagad, kad uz to visu atskatos, saprotu, ka viņš ir īstais, jo par spīti visam negatīvajam, kas bijis, es vienalga esmu tiekusies tikai pie viņa domājot par milzum daudzajiem pozitīvajiem, skaistajiem mirkļiem, kuri kopā piedzīvoti.
Un tagad, kad naktīs guļu viņa apskāvienā, ilgi jo ilgi nespēju aizmigt un domāju par to, ka mirklis, kad sapratu, ka viņš ir īstais, bija tas mirklis, kad man vairs nevajadzēja meklēt kādu, kurš varētu būt labāks.

Kamēr vēl nebijām kopā, es mūžam nebūtu iedomājusies, ka ar viņu apprecēšos!
Bet pēc tam bija tā sajūta - IR, un viss. :) Īstais. Man liekas, ka es viņu pazīstu jau visu savu dzīvi, un viņš vienmēr bijis blakām.

Esmu brīva, un īsti nezinu, ko lai saku sakarā ar šo jautājumu. Ja esmu brīva, tātad īstā līdzās nav. Sapratu, ka ar neīstajiem nemāku būt kopā, jo nevaru sev darīt pāri, esot kopā vienalga ar ko vienīgi būšanas pēc. Tikai konstatēju, ka vispār gadiem neredzu un nesatieku ne tuvu tādu, kā dēļ man aizbrauktu jumts.