Palīdzība mammai:)

Man sirdsapziņa neļautu neko ņemt.
Mums ģimenē pieņemts palīdzēt, ja kādam ir grūtības, tādejādi vienēr ir sajūta, ka jebkurā situācijā būs balsts un aizmugure.
Nesaprotu cilvēkus, kuriem,atvainojos, dir*su plēš tie pāris lati.

Mūsu ģimenē viss notiek bez atlīdzības. Mans vīrietis nekad neprasītu atlīdzību par izpalīdzēšanu manai mammai vai vecvecākiem- lai gan vecmāte tāpat par mazāko nieku apdāvina viņu ar gardumu burkām :D

Palīdz un pretī neko neprasa. Bet zinot savus vecākus, viņi paši man uzspiedīs pieņemt naudu, ja man vīņi būtu jāvēd 200km turp atpakaļ un tml.

Man tas šķiet ĻOTI nepareizi. Bet nebrīnos vairs neko. Protams, daudzas uzskata, ka vīrs/draugs vai kāds cits ir tuvākais cilvēks, bet man tie ir vecāki (vairāk mama, protams) ir vistuvākie cilvēki + topošie bērni (ja būs). Un uzskatu, ka prasīt no mammas naudu par tādiem niekiem... Pati cenšos kaut kā iepriecināt, nopirkt biļetes uz pasākuemiem, palīdzu bez ierunām. Bieži vien mamma naudu vnk iesmērē, jo saka, ka nepatīk viņai būt parādos.. Es tikai pasmaidu, jo mamma nu nebūt nav tas cilvēks, kas man ir parādā. Gluži otrādi. It īpaši tagad....

Nē,nekad NEKĀDU atlīdzību neprasam. Gan es, pat mans vīrs bieži vien saka,ka vajadzētu maniem vecākiem aizsūtīt kādu naudiņu!Un ne tā,ka tas tagad būs parāds.Pašiem gribas palīdzēt un prieks,ka varam to izdarīt :)

Nerakstīts likums, manuprāt, palīdzēt vecākiem, negaidot atlīdzību, tas ko viņi mums devuši līdz tiekam stabili paši uz kājām jau ir bezvērtīga atlīdzība.

varbūt tiem cilvēkiem , par kuriem vecāki nav daudz rupējušies izaugot šķiet, ka par visu jāņem nauda

Man ir otrādi. It kā mēs jau pāris gadus uz savām kājām, bet vecāki, paši vēl grib un uzstāj palīdzību. No puiša man vecākiem man ir nēerti ņemt, cenšos no tādām situācijām izvairīties :D

Ne es prasu, ne es ņemu. Ja ir nepieciešam palīdzība, es izdaru, vienmēr gan mani, gan vīra radi piedāvā naudu, nu ja ne naudu, tad ņem konfekšu kasti utt., bet es neņemu, tā ir mana ģimene, kaut kā liekas pat nepieņemami kaut ko no viņiem ņemt. Tāpat arī mans vīrs. Jā, mani agrāk totāli kaitināja, ka viņš palīdz savai māsai, mātei utt., bet tagad es saprotu, tas tak ir absolūti normāli!!!

becky, es ari citās ģimenēs esmu redzejusi , ka otru pusi kaitina ,ka vīrs vai sieva palidz vecākiem..tā ir greizsirdība vai kas?

Noteikti neprasu nekādu naudu, nekad! Tas tiešām ir galīgi nepareizi! Pati palīdzu gan darbos, gan finansiāli pat kad tāda palīdzība netiek prasīta, tie taču ir vecāki,viņī devuši mums dzīvību un izauklējuši.

Nē, neprasu neko pretim par palīdzību. Zinu, ka ir tādi cilvēki, ļoti sīkumaini, un par katru sikumu prasa pretī naudu. Fuj, nepatīk tā.

Sesilla, pilnīgi noteikti!!! Vairāk dzīvojot kopā tā greizsirdība uz ģimenes locekļiem (palīdzību viņiem, materiālo atbalstu, laika veltīšanu utt.) ir mazinājusies un atnākusi apziņa, ka viss taču ir kārtībā - šīs vīrietis ir labi audzināts - palīdzēt savai ģimenei!

Man arī nepatīk, ka mans vīrietis palīdz saviem vecākiem, t.i.nejau ar mazām summām, bet vairākiem tūkstošiem. Paši vecāki s*^##$ iekūlušies un manējam tagad jādod lielas summas.
Jā, jā, riebīga egoiste esmu.
Bet es nekad (tāpat kā mans puisis) neprasam naudu par padarīto. Tas liekas briesmīgi.

Es noteikti neņemtu naudu no mammas,jo mani viņa uzturēja 18 gadus!

Sesilla, man ļoti palīdzēja izrunāšanās ar savu māti, es viņai pastāstīju, kā man besī, ka, piemēram, viņš iet nozāģēt savai māsai ābeļdārzā ābeļzarus, nevis ir ar mani, vai ved savu māti kaut kur, vai dod naudu utt. Es pilnīgi vārījos dusmās. Mamma mani atsēdināja, jautāja, ka, kā nu tagad būtu, ja viņai vajadzētu manu palīdzību, kā es justos, ja vīrs man to pārmestu, es ietu un palīdzētu tāpat, pat ja mājās par to būs kašķis. Tas man lika aizdomāties, cik patiesībā es to visu redzēju nepareizi un cik tā greizsirdība bija tizla!

nu citās ģimenēs jau arī valda izmantošana, redz bernam ir daudz naudas- lai jau atbrauc , lai izdara , lai samaksā utt..

Un mans puisis arī saviem vecākiem par palīdzību naudu neprasa!Arī maniem vecākiem,ja palīdz,naudu nelūdz!Parasti gan par palīdzību mamma nopērk kaut ko mums un otrādāk!Viena ģimene taču!

becky, pazīstamas sajūtas:) man arī ir bijuši gadījumi, kad kaut kas nepatik un liekas nepareizi kādu ģimenes locekli kaut kur aizvest vai ko izdarīt, bet tad es atcerējos, ka tad kad manu mammu kaut kur vajadzēja aizvest , tad man tas likās pareizi, un kādēļ gan nepareizi būtu kādu vīrieša gimenes locekli kaut kur aizvest vai izdarīt kaut ko vina labā

Sesilla, piekrītu, ka tā arī var būt, iespējams, ka tā notiek paaavisam mazliet arī mums, bet no otras puses - ir izaudzināts lielisks vīrietis, kas nav pielipis pie mammītes svārkiem, prot parūpēties par sevi, prot sargāt un uzturēt savu ģimeni, prot pieņemt lēmums, nepamet savus vecākus, lai kuļas paši laukos ar smieklīgu pensiju, nelien citu makos, pilda solīto un tā var turpināt.... Tā ir kaut kāda laba sajūta, par to, ka tev ir riktīgs vecis pie sāniem, un kam tad par to jābūt pateicīgai - vecākiem!

Protams, ir citi gadījumi, kad mammīte ir tā audzinājusi savu puisīti, ka 30, 40 un 50 gados no viņas pupa to nevar atrast, bet tas jau cits stāsts.