sāpīgākās lietas,ko esat piedevušas

Laikam jau sava veida neuzticība, kas tika piedota, bet viennozīmīgi ne aizmirsta..
Kā turpinās attiecības - smagi, lai arī ārēji varbūt nekas par to neliecina, bet man vismaz iekšā viss joprojām vārās..uzticības slieksnis ir samazinājies līdz minimumam...Ikreiz, kad neesam kopā, gribot negribot rodas kkādas aizdomas...Laikam jau tikai laiks spēs dziedēt šo rētu..

Nekas nav bijis jāpiedod, puisis, pats saprata, ka ar to ko izdarīja attiecības turpināt nav iespējams, un pats tās izbeidza :) Nezinu ko spētu piedod, domāju, ka neko, sevi mīlu un netaisos palikt par grīdas lupatu vīrieša dēļ:)

Viņš salauza manu makšķeri!
Tagad vairs nedusmojos, bet nu tā man bija dārga bērnības dāvana :D

:D

Piedot varu daudz ko, aizmirst gan ir grūtāk

Es vienmēr domāju vai tā ir bijusi patiesa piedošana, ja nespējam aizmirst?

kaut kā neviens vēl mani nav tā sāpinājis : ne krāpis (vismaz es nezinu par to), ne pametis, ne nodevis...

Piedevu, ka pacēla roku pret mani. Piedevu, bet izšķīrāmies. Mēģinājām veidot attiecības, taču sapratu, ka vairs necienu viņu kā vīrieti, kā cilvēku. Pieskārieni kļuva nepatīkami un nemaz neilgojos viņu satikt.

Ar to piedošanu un aizmiršanu ir tā diezgan sarežģīti...Laikam jau nav nozīmes kā esi piedevis - patiesi, daļēji vai kā savādāk...jebkurā gadījumā paliek rēta..un kā zinām..rētas paliek mūžīgi..jautājums vai esam spējīgas sadzīvot ar šīm rētām?
Vieglākais variants vienmēr ir pagriezties un aiziet..bet, ja jūtu, ka attiecības ir tādas, kuras tiešām nevēlos pazaudēt..mēģināšu saprast vai esmu spējīga dzīvot ar šīm rētām..To nevar saprast dienas, divu laikā...ir jāpaiet laiciņam, lai objektīvi varētu izvērtēt savas sajūtas..

Piedevu to,ka mani necienija, lamāja, pazemoja un pie tam jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē :D

Piedevu manis nomelnošanu,lielu greizsirdību.

Laikam ir daudz tādu lietu.
Jo es pēc dabas esmu tāds cilvēks, kas uzskata, ka labāk būt labām attiecībām, nekā naidam.
Laikam jau nodevību, krāpšanu, rokas pacelšanu, aprunāšanu ar skarbiem vārdiem.
Protams, ka tas viss ir bijis sāpīgi, it īpaši atceroties.

Tagad dzīvoju ar cilvēku, kas man ir teicis ne tos labākos vārdus pagātnes dēļ.
Bet viss ir mainījies un mainās.
Viss atkarīgs no tā, kā mēs pašas uz to skatamies.

neparastā

Viss atkarīgs no tā, kā mēs pašas uz to skatamies.

Jā, piekrītu.

Neatceros neko ievērības cienīgu. :-)

Vīrieši manā dzīvē ir atkoduši manu vājo pusi - mīļa, trausla, mīloša, piedod varētu visu, jebko.
Un tad sanākušas šmuces, kaut esmu teikusi, ka spēju piedot, bet ne aizmirst, bet paši vīrieši talāk nav gribējuši turpināt. ( jo teica, ka pārmetīšot neapzināti)
Labi vien ir, ka tas neturpinājās tālāk.

Esmu piedevusi daudzas lietas, kuras tagad ar šodienas saprātu laikam nepiedotu. Bet tam cilvēkam, lai arī kāds cūka viņš nebūtu, es visu spēju piedot. Tagad gan par laimi neesam vairs kopā, bet draugi tomēr palikām. :)

esmu piedevusi krāpšanu. sākumā bija smagi, bet uzskatu, ka tajā situācijā noteikti bija tā vērts

Visu iepriekš minēto - izņemot makšķeri un neuzticību . Taču aizmirst nevar neko .

_paris , man liekas , nē

Laikam dzīvē ir daudz kas ko neesmu un nespēju piedot.
Aizmirst - iespējams. Uzskatu, ka lai spētu piedot otram, tad piedošana ir jānopelna.
Nereti dzirdu tiešām liekulīgus vārdus - es piedevu. Nu nē tā nenotiek, jo rūgtumu mēs tāpat glabājam sevī. Bet teiksim, kad esam piedevuši, jau savtīgu motīvu vadīti. Jeb, lai mums būtu vieglāk.
Bet patiesībā tie ir māņi.

Tā piemēram - liela daļa cilvēku izmantos pārmetot otram to noteikto lietu, kas itkā ir piedota, kādā smagākā brīdī dzīvē.

Nesaku, ka piedošana nav iespējama - ir bet tad arī otram cilvēkam ir jānožēlo un ir jāapzinās, ka esi nodarījis pāri kādam un jāstrādā ar sevi. Ne jāizliekas, ka nekas nav bijis.

Protams šobrīd runāju, par nopietnu lietu piedošanu. Ne dzīves sīkumiem ;)

Man ir baigi mīksta sirds, tāpēc esmu ļoti daudz ko piedevusi, par ko citi brīnījās, kā es varot to izturēt. Neviens gan mani nav krāpis un kur nu vēl pacēlis pret mani roku. Ja pret mani paceltu roku, tad tas cilvēks momentā pazustu no manas dzīves. Jau no agras bērnības esmu mācīta, ja puisis paceļ roku, no tāda ir jābēg prom cik tālu vien var. Tā tad laikam būtu arī vienīgā lieta, kuru nekad nepiedotu, tas man šķiet pārāk pazemojoši.