Personiigaas attiistiibas loma karjeraa

up

Pirmkārt, nekas nevienai nekarājas (piedod, nespēju nepateikt)

Mans viedoklis ir tāds, ka tas atkarīgs no veiksmes. Un tieši tā, cik Tu labi spēj saprasties, komunicēt ar cilvēkiem, iepatikties. Tādēļ var ''pievērt acis'' uz to, ka ir, piemēram, nepabeiga augstākā izglītība un mazāk gadu. Bet ja redz potenciālu un cilvēks harizmātisks- CV nav galvenais. Tas tā, manuprāt :)

Nez, man nešķiet, ka bez vajadzības vispār būtu jēga iet kādos kursos. Tādu japāņu valodu - nafig man tādu, es jau krievu pusi esmu aizmirsusi, jo reāli nav tai pielietojuma (nedzīvoju Rīgā).
Cilvēks jau attīstās visu laiku, jautājums - kādā virzienā, nekas uz vietas nestāv, pat ja katru dienu sēdi netā, tik un tā vari kaut ko jaunu izlasīt. Jautājums tikai - cik daudz vērtīgā ir visā šajā informācijā.
Tomēr šķiet, ka cilvēks aug ne jau kursos sēžot, bet dzīves laikā aplaužot nagus un ragus. Pavārkursi varētu būt kā mazs bonuss personīgajai izaugsmei, bet tomēr nav nekāds vispārīgs kvalitātes rādītājs.

Ir cilvēki, kas gan ar izglītībām, gan ar kursiem paliek (ļoti atvainojos) stulbi/pavirši/neproduktīvi/nespējīgi sastrādāties kolektīvā/kaitinoši snobi utt. Un ir tādi, kam vienkārši ir ķēriens un apgriezieni, spēja ātri apgūt un izvērtēt lietas, veselīga attieksme.
Vārdu sakot - visu nosaka personība un spriest spēja.

man ir viena paziistamaa sieviete - visu algu kaa teikt "iegulda sevii", jo ir vienmeer bijusi paarliecinaata, ka personiigaa izaugsme ir vissvariigaakaa. bet kaa bija necila ofisa zurcinja, taa arii taada palikusi, ir mainiijusi darba vietas, bet nekur nav tikusi iisti uz augshu. toties ir izgaajusi visus pieejamos kursus saistiibaa ar ofisa darbiem, saskarsmes maakslaam utt. nupat arii viirs aizgaaja un vinja palika viena. un dariija visu, ko sheit saka, kas sievietei ir jaadara, lai notureetu viirieti un buutu veiksmiigai, laimiigai. bija gan personiigaa izaugsme, gan erudiita, gan kopa sevi, bija netkariiga utt. tagad ir kljuvusi par ruugtu, nelaimiigu cilveeku, kura nemitiigi zeelojaas par savu prieksnieci, kura ir 10 gadu jaunaaka par vinju.

Es atkal teiktu, ka probleema nav cilveekos, ne arii kursos, vai izgliitiibaa, bet.. Latvijaa..

Liidziigi kaa citur- arii te vissvariigaakais ir buut pareizaa laikaa un vietaa. Bet atskiriiba starp Latviju un NORMAALU attiistiibu ir taada, ka, iestaajoties kaadaa augstskolaa, piemeeram, tai pashaa Anglijaa- Tu zini, uz ko Tu ej, ko vari sasniegt un ko piepildiit..
Bet Latvijaa.. Tev var paveikties... Un var arii nepaveikties.. Ja buusi pareizaa laikaa un vietaa, tad izgliitiiba nebuus tas, ko njems veeraa. Ja vien nebuusi galiigi tuk, tuk.. :P

Mērķtiecība, personība, pieredze, būšana īstajā vietā un laikā.

man godiigi sakot, liela dalja tie pilnveidoshanaas, attieciibu, menedzmenta kursi, ko latvijaa piedaavaa, liekaas fufelis un naudas izkraapshana. tad labaak to naudu atlikt un ieguut papildus veel vienu bakalauru augstskolaa,aizbraukt uz praksi aarzemees, nekaa izteereet naudu, lai paklausiitos, kaa viens neveiksminieks citiem neveiksminiekiem staasta pasacinjas, lai pats beidzot tiktu uz zalja zara.

krista, a tas sievietes gadījums par pazīstamo pelēko ofisa žurku ir no Latvijas vai no citas valsts? Ja ne no Latvijas, tad jau secinājums ir viens - ja cilvēks ir ņuņņa un neveiksminieks, tad viņš arī ir ņuņņa neatkarīgi no valsts:D

Viss taču ir atkarīgs no tik daudziem apstākļiem, un mēs nekad objektīvi nezināsim, kāpēc tavai pazīstamai sievietei neizdevās tikt augstāk, vēl jo vairāk - kāpēc viņu pameta vīrs.
Vienai varbūt kursi ir nepieciešami tīri savas jomas karjeras izaugsmē, citai kursi ir hobijs, vēl citai tas ir ķeksītis, vēl citai - solis pretī citai nodarbošanās...
Turklāt katrs cilvēks, katra sieviete ir savādāka, katrai ir sava audzināšana, savi uzskati, savi mērķi, uzvedības, ētikas un galu galā izglītības, vispārējās inteliģences pakāpe. Nevar salīdzināt visas divdesmitgadnieces vai visas divdesmitsešgadnieces, jo viena, piemēram, grib būt par tūristi, cita par juristi. Loģiski, ka cilvēks, kuram ir paziņas kādā jomā bieži vien izkonkurēs to, kuram nav to paziņu.
Veiksme, protams, ka atrašanās īstajā vietā un laikā arī ir svarīga.
Jāvērtē ir visu kopsakarībā, neatraujot kādu faktoru vai pazīmi. Tieši tāpēc nekad mēs nevaram zināt to, kāpēc personai X divdesmit gados ir izdevies kļūt par slavena uzņēmuma menedžeri... Te var būt gan vienkārši veiksme, gan augstās zināšanas, gan paziņas, gan gulta...

Spotorno labi uzrakstīja - ja jau būtu viena recepte, tad visi kā viens to kopētu un visi būtu zirgā, bet tā nav. Tā ir dzīve....

Es nodalītu persogīgo izaugsmi priekš karjeras un priekš savas garīgās pasaules, pie kā arī pieskaitītu visus fen šui, stresa menedžmentus, valodas utt

Personīgā izaugsme karjeras ziņā katrā profesionālā jomā ir svarīga tieši priekš karjeristēm, kas man asociējas ar profesionāliem izaugsmes kursiem, dažādiem semināriem, lai atjaunotu savas zināšanas un iepažitos ar "jaunumiem".

tad jau peec teorijas buutu jaasanaak, ka jo vecaaka sieviete, jo gudraaka un vispaar teoreetiski tad 20 gadnieces vareetu tikai griidas berzt. kaapeec tad sanaak, ka daza laba 20 gadniece bez iipashas piepuules straadaa labaakaa darbaa nekaa 26 gadniece, kura ir ciitiigi attiistiijusies

A kāpēc muļķis ir un paliek muļķis gan 20 gan 40 gados? Domāju, jo ir apķērīgi cilvēki, kuri var mācīties un ne tik, kuriem vienu un to pašu var malt stundām ilgi, bet tāpat nepielec.

Vispār tas ir individuāli, ja ir "gaišs" prāts un gribasspēks var tālu tikt, bet kā jau minēja Excite, LV nav diži kur "ieskrieties", tas arī ir svarīgs faktors- valsts labklājība.

Katrai jau arī atšķiras izpratne par to, kas ir laba karjera. Vienai tas ofiss varbūt ir augstākā pilotāža, citai nāves smaka un garlaicība. Tāpat arī nav jau diža starpība, vai tu strādā kādā, piemēram, mazā Dānijas vai Vācijas pilsētelē par sekretāri vai dari kaut ko tamlīdzīgu tepat Rīgā. Nozīme ir tikai tad, ja tu tiešām dari kaut ko tādu, ko šeit Latvijā nevar darīt un plašākā mērogā.

Pirmkārt, nebūs jau noslēpums, ka daudz jo daudzi amati, īpaši jau nu siltie gan valsts, gan privātajos uzņēmumos ir sadalīti starp savējiem, tādēļ tu vari perties kaut pat 100 un vieniem kursiem un būt attīstītāka par nez ko, tur netikt un viss, a pārējas arī - kā dzīve saliek.

spotorno, Tu taču esi viena gudra sieviete! :)

ar attīstības kursiem ne velti saka, tie domāti sevis pilnveidošanai, nevis karjeras izaugsmei. Reizēm sanāk tā, ka dažai 20 gadniecei var būt lielākais ambīcijas nekā 26 gandiecei. Liela loma ir arī savējo krēsliem, nevar nepiekrist.

Pilnībā piekrītu, ka viss vairāk ir atkarīgs no tā, kā tu spēj sevi pasniegt, kā spēj iepatikties cilvēkiem un komunicēt, nevis no tā, cik kursus esi beidzis, vai cik gudrs esi. Dzīvē ir pietiekoši daudz piemēri redzēti. Cilvēks ir bara dzīvnieks un ja tu tajā nespēj iekļauties, tad var iet visai plāni.

Es atkal teiktu, ka probleema nav cilveekos, ne arii kursos, vai izgliitiibaa, bet.. Latvijaa..

Liidziigi kaa citur- arii te vissvariigaakais ir buut pareizaa laikaa un vietaa. Bet atskiriiba starp Latviju un NORMAALU attiistiibu ir taada, ka, iestaajoties kaadaa augstskolaa, piemeeram, tai pashaa Anglijaa- Tu zini, uz ko Tu ej, ko vari sasniegt un ko piepildiit..
Bet Latvijaa.. Tev var paveikties... Un var arii nepaveikties.. Ja buusi pareizaa laikaa un vietaa, tad izgliitiiba nebuus tas, ko njems veeraa. Ja vien nebuusi galiigi tuk, tuk.. :P

Šim gan es nepiekrītu. Arī tajā pašā Anglijā, ja sevi pienācīgi neparādīsi, var nepaveikties, turklāt, ja tu neesi vietējais, sava vieta zem saules jāizkaro ar vēl lielāku sparu.

Runājot par tiem kursiem - tikpat labi var par to naudu nopirkt grāmatas un izlasīt to pašu. Manuprāt, profesionālajā ziņā tie kursi īpaši daudz neko nedod, jo darba tirgū diezin vai tu konkurēsi ar kādu, kuram ir grāds tajā pašā nozarē, ja nu vienīgi tu varbūt iepatiksies tam darba devējam ar savu degsmi vairāk, nekā konkurents.

Excite, :D :D pat nekomentēšu.

Warrior,

Tādu japāņu valodu - nafig man tādu, es jau krievu pusi esmu aizmirsusi, jo reāli nav tai pielietojuma (nedzīvoju Rīgā).

es gan labprāt mācītos kādu valodu, kuru man nav vajadzības zināt. Patiesībā jau iepriekš mācījos - lietuviešu. Vienkārši sev. Jo man patīk attīstīties, mācīties un saista jaunas zināšanas. Tāpat labprāt apmeklētu visādus, piemēram, fen šui kursus. Sev, nevis tāpēc, ka ar to ceru kāpt pa karjeras kāpnēm. Lai gan, manuprāt, vairumā gadījumos cilvēks, kurš sevi papildus izglīto, ir daudz patīkamāks sarunās, līdz ar to spēj sevi parādīt labā gaismā arī darbā.

Kopumā piekrītu Spotorno viedoklim.

Un, par ko ne? :D

Mans viedoklis par Latvijas izglītību nav diez ko pozitīvs. Bet ne es tāds vienīgais. Kāpēc, Jums liekas, ne tikai turīgākie iedzīvotāji, bet, jo īpashi, uzsverot politiķus- sūta savus bērnus ārvalstu skolās? Tas parāda viņu ticību patiesajai Latvijas izglītības sistēmai. Un, ja nav ticības shajā līmenī, tad es nedomāju, ka to ir iespējams uzbūvēt fantāziju līmenī.

Ja par ārvalstīm, tad noteikti jāpiekrīt Kumeliņa piebildei, ka Anglijā, tāpat kā visur citur, priekroka vienmēr tiks dota vietējiem cilvēkiem- gan darba, gan materiālā ziņā. Tas nav nekas ārkārtējs un mēs neesam nekāds izņēmums. Tomēr Latvijas paradokss, manuprāt, sakņojas apstāklī, ka latvietis parastais ar Anglijas diplomu atrodas stāvu augstāk par latvieti parasto ar Latvijas izglītības diplomu. Un tas nav tikai valodas dēļ.

Ak jā.. varu minēt itin daudz interesantus piemērus. Man ir divas draugu "grupas"(nezinu, kā labāk to nosaukt.. :D ). Kopā esam 11 džeki vecumā 26- 29. Tātad- vecums, kad zina, kas ir darbs, pastāvība un karjeras izaugsme. Dažiem ir augstākā izglītība, dažiem- vidējā. Bet fakts ir tāds, ka izglītība NEVIENAM nav pamats atalgojuma apmēram. Tie ir sakari, mērķtiecība, arī haļava. Nevis izglītība. Protams, bez augstākās man viens draugs nevarētu strādāt bankā, bet viņsh tāpēc nepelna vairāk par to, kursh ir bez izglītības un strādā par pavāru. Un uz katru no mums 11mit, es varu minēt arvien jaunu piemēru..

Piekrītu Pievakarei, ka, cilvēkiem ar apmēram vienādu izglītības līmeni mēdz būt daudz vairāk kopīgā nekā cilvēkiem ar pavisam dažādiem izglītības līmeņiem, ko attālina studiju solā atsēdētais laiks.