Bet agrāk, kad bijām jauni un stulbi, ir bijis visādi. Mums bija viena lielā, milzīgā problēma ar to, ka gandrīz katru nedēļas nogali viņš solīja, ka nepārdzersies, bet kā tusiņš, tā atkal viss pa vecam... Pārmetu, pārmetu, pārmetu viņam, līdz sapratu, ka pati esmu muļķe - pati vainīga, ka ticu, lai gan vienmēr ir pierādījies pretējais. Un pārstāju pieprasīt no viņa šos solījumus, bet noteicu sev, ka situācija ir tāda, kāda ir, viņš ir tāds, kāds ir - vai nu pieņem to vai arī maini pati kaut ko.
Nezinu, vai viņš pieauga vai mana attieksme mainījās un līdz ar to viņš mainījās, bet, tpu tpu tpu, pēdējos 4 gadus mums vairs nav šādas problēmas- ne piedzeršanās, ne solījumu neturēšanas.
Vai es piedodu viegli? Nezinu. Laikam atkarīgs, cik svarīgs man bijis solījums vai solītājs.